Jaunieši vasarā ne tikai atpūšas, tas ir arī laiks, kad var nopelnīt un gūt jaunu pieredzi. Šādu motīvu vadīti, Skrīveru sociālās aprūpes centrā “Ziedugravas” darbā pieteikušies seši skrīverieši, Andreja Upīša vidusskolas audzēkņi.
Mudina vēlme uzzināt
Strādāt par asistentu — pavadoni cilvēkam ar invaliditāti nozīmē agri mosties, dienu pavadīt rūpēs par cilvēkiem gados, kuri bieži vien nespēj veikt jaunībā tik pašsaprotamas darbības. Tādu darbu jūlijā izvēlējušies Andreja Upīša Skrīveru vidusskolas audzēkņi Dāvids Zaķis un Raitis Rubenis. Viņi šo mēnesi pavada, apgūstot saskarsmi ar daudzajiem pansionāta “Ziedugravas” iemītniekiem. Jūnijā te strādāja divas jaunietes. Viņas atbildības un pienākumu latiņu pacēlušas augstu, jo gan pansionāta personāls, gan iemītnieki, atceroties šīs meitenes, neslēpj sajūsmu: “Kolosālas meitenes!”. Dāvidu un Raiti augustā nomainīs divi citi vienaudži.
Nenoliedzami, zēniem gribas nopelnīt, bet šo darbavietu izvēlējušies arī aiz vēlmes uzzināt, ko nozīmē darbs pansionātā, kas šajā iestādē notiek. Pusi minimālās algas maksā Nodarbinātības valsts aģentūra, otru pusi — “Ziedugravas”. Dāvids pagājušajā vasarā strādājis zemeņu laukā, Raitis bija izvēlējies visu vasaru atpūsties. Šis gads abu dzīvē viesis pārmaiņas. Pirmajās nedēļās ar visu veiksmīgi tiekot galā. Palīdz gan darba vadītāja — sociālā rehabilitētāja Ritma Vāne, gan iepriekš te strādājušo vienaudžu padomi.
Iemāca
pacietību
Jaunieši uz darbu brauc ar motorolleru. Darbdiena ilgst no astoņiem rītā līdz puspieciem pēcpusdienā. Pansionātā ir ap simt iemītnieku, palīdzēt ikdienā vajag vismaz desmit no viņiem.
“Katram ir savas, individuālas prasības, vēlmes, un tās ikdienā jāievēro. Pēc pirmās darba nedēļas pusi no tām izdevies iegaumēt,” par savu pieredzi stāsta Dāvids. Raitis piebilst, ka no jauna jāiemācās daudzas līdz šim mazāk vajadzīgas īpašības, piemēram, pacietība. Viena no nodarbēm, kurā tā nepieciešama visbiežāk, ir pacientu barošana. “Visu gribas izdarīt ātri, bet te viss norit pretēji — mierīgi, lēni. Darbdienas beigās miers pat pielīp un, mājās esot, gribas gulēt,” stāsta Raitis.
Abi jaunieši atzīst, ka līdzīgi kā Ēnu dienās arī vasaras darbos iespējams izjust “uz savas ādas” kāda konkrēta darba specifiku. Vienlaikus tas ir psiholoģisks treniņš, kas varbūt nākotnē varētu noderēt, izvēloties profesiju. Jau šajā neilgajā laikā esot mainījusies arī attieksme.
Par jaunām sejām pansionātā priecājas arī tā pastāvīgie iemītnieki. “Prieks būt ar viņiem kopā. Spēlējam galda spēles — cirku un dambreti. Jaunas sejas mums tik ļoti nepieciešamas, jo ikdienā pārsvarā redzam tikai viens otru,” stāsta Elvīra Vajavska. ◆
