Kādā aprīļa rītā, pa ausu galam Latvijas Radio izdzirdot, ka Latvijas Valsts prezidents Andris Bērziņš kopā ar uzņēmējiem gatavojas doties uz Mongoliju, nosūtīju viņam vēstuli, kurā izklāstīju dažas saskarsmē svarīgas mongoļu tradīcijas (piemēram, mongoļi visu dod un ņem tikai ar labo roku) un lūdzu mani kā žurnālistu paņemt līdzi.
Esmu šajā valstī dzīvojis no 1988. gada jūnija līdz 1989. gada augustam, dienējot padomju armijā. Mongolijā vajadzēja būt arī manai kursabiedrenei Erdenecogtinai Sonintogos, ar kuru kopā astoņdesmito gadu sākumā mācījos Ļeņingradas universitātē.
Vārdu drošības pēc
nepublicēju
Prezidentam rakstīju arī to, ka, veidojot “tautas diplomātiju”, vēlos atjaunot pārtrūkušos sakarus ar tā laika mongoļu draugiem. A. Bērziņš reaģēja pozitīvi. Tā kopā ar valdības locekļiem un piecdesmit uzņēmējiem (viņi “uzsauca” lidmašīnu) no 9. līdz 13. jūnijam devos vizītē uz Mongoliju, kā arī Tadžikistānu, kas bija pa ceļam.
Septiņdesmitajos gados Imanta Ziedoņa “Perpendikulārajā karotē” aprakstītā Tadžikistāna, kas deviņdesmitajos gados pārdzīvojusi pilsoņu karu, izskatījās atsaucīga kontaktiem ar ES, tostarp Latviju. Turklāt to juta ne tikai oficiālajā līmenī, bet arī staigājot pa Dušanbes ielām, īru krogā runājoties ar tadžiku kolēģiem.
Tomēr mans ceļa pamatmērķis bija Mongolija. Izredzes atrast vecos mongoļu draugus gan likās diezgan problemātiskas. Vispirms jau tāpēc, ka latvieši šoreiz viesojās tikai galvaspilsētā, bet mani uz ceturtdaļgadsimtu pārtrūkušie kontakti ar mongoļiem galvenokārt saistījās ar Čoibalsanu, Valmieras apmēriem līdzīgu pilsētu valsts austrumos 650 kilometru no galvaspilsētas Ulanbatoras. Dzejniekam, tulkotājam (no krievu valodas), ar kuru, 1989. gadā Čoibalsanā tiekoties, tapa raksts “Saruna Mongolijā” (to publicēja Daiņa Caunes vadītais žurnāls “Liesma”), biju nevērīgi pazaudējis adresi un pat neatcerējos vārdu. Drošības apsvērumu dēļ tas nebija nosaukts arī “Liesmas” rakstā, jo mongolis par toreizējo Padomju Savienības koloniālo politiku viņa dzimtenē stāstīja tiem laikiem pārāk atklāti, ka bija bail (rakstā bija nosauktas kādas Padomju Savienībai nodotas urāna rūdas raktuves, kas publiskajās kartēs netika uzrādītas).
Fotogrāfija runā bez
vārdiem
Savukārt gleznotājs Doržgočoo, ar kuru kopīgi zinājām mazāk nekā simt mongoļu un krievu vārdu, bet kurš manī radīja cieņu pret mongoļu ticību lamaismu, iepazīstināja ar mākslinieku Dzanabadzaru un 1989. gadā prombraucot simboliski uzdāvināja zirgu, uz jau aprīlī pastkastē iemesto vēstuli neatbildēja un neatbildēja. Jāpiebilst, ka 1990. gada pavasarī Doržgočoo kopā ar kundzi Ojunčimiku ar vilcienu (pa ceļam izkaujoties ar laupītājiem — tā sapratu no Ojunčimikas teiktā) atbrauca ciemos uz Latviju. Toreiz kopīgi apceļojām arī mākslas muzejus Tallinā un Sanktpēterburgā. Par šo ciemošanos liecināja fotogrāfija, kurā mēs trijatā stāvam Baltijas jūras krastā ar uzrakstu fonā “Jūrmala 90”. To, lidojot uz Mongoliju, ņēmu līdzi, kur tā lieti noderēja, skaidrojot, ka manas runas par mongoļu un latviešu draudzību varētu būt nopietnas.
Cilvēkam jādzīvo ilgāk
Pirms izlidošanas uz Mongoliju no turienes saņēmu vienīgi Latvijas goda konsula Čoimpoga Bata elektroniskā pasta vēstuli. Priecīgi atverot to, izlasīju, ka Mongolijā mani atceras kursabiedrene Sonintogos, ar kuru kopā 1982. gadā pabeidzām Ļeņingradas universitātes Žurnālistikas fakultāti. Soņa, kā tolaik viņu krieviski saucām, bija kļuvusi par zinātņu doktori un Mongolijas Mākslas un kultūras universitātes rektori. Taču tālākais goda konsula vēstules teksts bija ļoti skumjš. Viņš rakstīja, ka diemžēl pirms dažiem gadiem ir miris mans vecais draugs Doržgočoo, bet viņa sieva Ojunčimika no Čoibalsanas pārcēlusies uz Ulanbatoru, kur viņas adresi diemžēl nav izdevies atrast. Tā nu, izkāpjot no lidmašīnas Mongolijas galvaspilsētas lidostā, biju apņēmies atrast vecā drauga atraitni, varbūt kādu no četriem bērniem. Sirds gan sēru vēsti īsti nepieņēma. No vienas puses, Mongolija vēl ir daudzu nabadzīgo zeme. Tādi trešās pasaules stāsti, ka, ja ģimenē nomirst vīrs, sieva, meklējot iztiku, pārceļas uz pārapdzīvoto galvaspilsētu, ir kaut kur lasīti. No otras puses, Doržgočoo bija mans vienaudzis. Tagad viņam vajadzēja būt tikai piecdesmitgadniekam. Cilvēkam ir jādzīvo ilgāk.
Pievakarē no Ulanbatoras lidostas ierodoties viesnīcā, reģistrācijas vietā uzrunāju mārketinga vadītāju Uggi (viņas pilnais vārds ir Uganbaijara). Lietišķā rietumnieku stilā tērpta dāma ap gadiem trīsdesmit, kas labāk par mani runāja angliski un, šķiet, kaut ko saprata arī no krievu vārdiem, uzmanīgi uzklausīja. Lūdzu Uggi nokopēt fotogrāfiju, kur jūras krastā es stāvu kopā ar Doržgočoo un Ojunčimiku. Tālāk manos plānos bija uzrakstīt uz šīs lapas mongoļu valodā teikumu, ka meklēju fotogrāfijā redzamo sievieti. Šādi vēlreiz pārkopētas vismaz desmit lapas biju domājis ar noīrētu velosipēdu izvadāt pa jurtām pilsētas nomalē, kur vajadzētu dzīvot drauga atraitnei. Uggi šis plāns likās dīvains. Mongoļu paraksta bildei nebija. Pasmaidījusi viņa teica, ka centīšoties izdarīt vislabāko, lai man palīdzētu. No pirmo reizi satikta cilvēka tā izklausījās kā pieklājības frāze.
Pirmā miljona iespēja
Pusastoņos vakarā (Latvijā tajā laikā bija tikai pustrīs) viesnīcas 25. stāvā
A. Bērziņš rīkoja pieņemšanu, kā pats teica, “jaunu zemju apguvējiem”. “Es tiešām gribētu novēlēt — tie, kas mājās nav tikuši pie sava pirmā miljona, pamēģiniet šeit! Pavisam nopietni!” sacīja prezidents. Skanēja aplausi, šķindēja vīna glāzes. Pieņemšanā satiku arī goda konsulu Čoimpogu Bata kungu, kurš vēlreiz atkārtoja to pašu sērīgo ziņu, ko bija rakstījis vēstulē. Goda konsuls piebilda, ka diemžēl nevarēšu sastapt arī studijubiedreni, tagadējo rektori Sonintogos, kas tieši latviešu vizītes laikā bija devusies ārzemju komandējumā uz Burjatiju Krievijā. Taču viņš iedeva Sonintogos māsas Sodatogos telefona numuru. Ar šo kundzi, kas strādāja Mongolijas prezidenta Cahiagina Elbegdorža administrācijā, nākamajā dienā kaut mazu brīdi izdevās jauki aprunāties.
Puikām par apsmieklu
Aiz loga tuvu un tālu spīdēja miljona pilsētas daudzstāvu māju uguņi. No pieredzes zināju, ka kaut kur vēl tālāk tumsā bija iegrimuši nomales jurtu rajoni. Skaidrs, ka ar velosipēdu tos apbraukt un atrast cilvēku, ko pēdējo reizi esi redzējis pirms 25 gadiem, bija pavisam mazcerīgi. Tomēr pēc pieņemšanas kopā ar jauniem latviešu uzņēmējiem izgāju pastaigāties Čingizhana laukumā, kur ar velosipēdiem, rotaļu elektrokāriem izklaidējās kādu divsimt jauniešu un bērnu ar jauniem vecākiem. Kāds mongoļu puisis ar naudas žūksni rokās izīrēja trīsvietīgos un divvietīgos tandēmus, kā arī vienkāršos velosipēdus. Kad mēģināju jautāt, cik maksā tāds velosipēds vienam vakaram, viņš, atkāpies dažus soļus, sāka locīties smieklos. “Šim te ārzemniekam baltā kreklā ar šlipsi vajag velosipēdu!” liekas, tā varēja iztulkot emocionālo reakciju, kas bija domāta viņa apkārtstāvošajiem vienaudžiem. Kad parādīju fotogrāfiju, smējējs pierima. Viņš iedeva savu un arī krieviski runājošās mātes telefona numuru un teica, ka rītvakar vēl gaismā ap sešiem šeit būs.
Interesanti, ka pēc sešām stundām — pulksten četros no rīta — Čingizhana laukumā ieradās karavīri, pat kavalērija un orķestri, kas mēģināja parādi. Taču to dzirdēja tie viesnīcas iemītnieki, kuriem logi bija laukuma pusē. Es gulēju saldi.
Kolēģis no “Dienas” Atis Rozentāls, kas negribot bija skatījies parādes mēģinājumu, nākamajā rītā secināja, ka Latvijas prezidenta A. Bērziņa sagaidīšanā karavīri un pūtēju orķestris, kā arī četrpadsmit jātnieku 13. gadsimta karavīru tērpos darbojās citā rakstā. Tātad rīta agrumā Čingizhana laukumā bija mēģināts kas cits.
Pārpratums noskaidrojas
Svinīgās ceremonijas, kad sadarbības līgumus starp Latviju un Mongoliju
parakstīja prezidenti, ministri, uzņēma gan latviešu, gan mongoļu televīzija. Jauns re-
portieris Purevs Bata, kuram kādā brīdī parādīju jaunības fotogrāfiju ar mongoļu draugiem pie jūras, secināja: “Bet te var iznākt stāsts!” Runājām, ka došos viņam līdzi uz televīziju. Informācijas publicēšana medijos (par ko jau Latvijā biju domājis) būtu daudz aptverošāka nekā lapiņu līmēšana pie jurtām pilsētas nomalē! Taču, runājoties ar kursabiedrenes Sonintogos māsu Sodatogos, atpaliku no visiem žurnālistiem. Gāju atpakaļ uz viesnīcu. Pie durvīm kāds no latviešiem teica: “Tevi jau sen te gaida!” Reģistrācijas punktā menedžere Uggi sniedza telefona klausuli: “Runā, tas ir Doržgočoo no Čoibalsanas!” Veco draugu viņa bija atradusi iedzīvotāju reģistrā. Doržgočoo strādāja Čoibalsanas teātrī.
Starp mums abiem nebija jaunības sarunās bieži vien pa vidu noliktās baltās lapas, uz kuras varēja uzzīmēt to, ko gribējām viens otram pateikt. Taču Uggi tulkoja, un es noskaidroju, ka gan vecais draugs, gan viņa kundze, gan izaugušie četri bērni ir sveiki un veseli. Ko vairāk! Nu vairs tikai skumjas bija par to, ka 650 kilometru, kas ir starp Ulanbatoru un Čoibalsanu, man diemžēl atlikušajās divdesmit stundās līdz izlidošanai uz Rīgu turp un atpakaļ nav izbraucami. Pēc kādas stundas Doržgočoo piezvanīja uz viesnīcu un pateica, kā var sazināties ar Nerguju, kurš deviņdesmito gadu revolūcijas laikā no Čoibalsanas pārcēlās uz galvaspilsētu. Izdzirdot ‘‘Nergujs”, es beidzot atcerējos tā inženiera, dzejnieka un tulkotāja vārdu, ar kuru runājoties man 1989. gadā tapa raksts “Liesmai”.
Saruna Mongolijā nr. 2
Pusotrā stundā, taksometrā pārvarot sastrēgumus un vietām ļoti bedrainas ielas, pa kurām nesās jaunbagātnieku džipi, nokļuvu galvaspilsētas nomalē, mongoliskā “mazdārziņu” rajonā, kur ir spirgts gaiss un pirms dažām dienām no pilsētas dzīvokļa ar savu ģimeni bija pārcēlies piecdesmit astoņus gadus vecais Nergujs Žigžidsurengijns. Pie divstāvu koka namiņa stāvēja piecvietīga “Toijota Prius” — gadu desmit veca japāņu hibrīdautomašīna, kas pirkta par piectūkstoš dolāriem. Iežogotajā apmēram tūkstoš kvadrātmetru īpašumā auga tikai zāle. Vēlāk gan pamanīju ar līkstītēm ieskautu apmēram trīs kvadrātmetrus lielu pleķīti, kur, kā saimnieks paskaidroja, domāts audzēt sīpolus.
Kamēr nebijām tikušies, Nergujs bija izdevis divdesmit grāmatu (pārsvarā par vēsturi, kā arī dzeju). Deviņdesmito gadu pārmaiņu laikā strādājis par žurnālistu, kalpojis arī valdībā. Nerguja tagadējā darbavieta ir valsts valodas inspekcija, kur viņa alga ir apmēram 250 eiro. Ģimenei kopā ar radiem pieder ganāmpulks, tādēļ pašu vajadzībām gaļa veikalā nav jāpērk. Nergujs kopā ar kundzi kļuvuši par vecvecākiem vairākiem mīļiem mazbērniem (pie mazgājamā trauka saskaitīju astoņas zobubirstes). Man laipni uzsmaidīja Nerguja vedekla, kas gaidīja vēl vienu bērnu, kam jānāk pasaulē jūlijā. Nergujs piebilda, ka mongoļiem nav tāda vārda “mazbērni”, bet gan — “meitu bērni” un “dēlu bērni”. Trīs paaudzes izvietojās apmēram piecdesmit kvadrātmetru lielas “dārza mājas” (ko Nergujs šad tad sarunā nosauca par jurtu) otrajā stāvā. Pirmajā bija noliktava, kur glabājās īsta jurta. Nergujs teica, ka tuvākajā laikā uzsliešot arī to, jo vasarā tādā gulēt esot vispatīkamāk.
Tāpat kā pirms 25 gadiem centos sarunu ar Nerguju izveidot intervijas formā.
— Ļoti priecājos tevi satikt. Tu no Čoibalsanas uz Ulanbatoru pārcēlies revolūcijas dēļ? Kā jūties?
— Demokrātija, par ko cīnījāmies, manuprāt, nav aizgājusi uz pareizo pusi. Atbildības trūkst, cilvēki kļuvuši slinki. Biju aktīvs pārmaiņu laikā. Savu uzskatu dēļ izjutu nelielu spiedienu vecajā darbavietā — Čoibalsanas ūdens un kanalizācijas pārvaldē. Taču no inženiera darba aizgāju tādēļ, ka to bija grūti apvienot ar darbošanos laikrakstā. Tad arī pārcēlāmies uz Ulanbatoru.
Televīzijā skatījos, ka pie jums vecos kara pieminekļus ārda, tas pēc mongoļu saprašanas nebūtu pareizi. Dagestānas dzejnieks Rasuls Gamzatovs rakstīja, ka pret to, kas uz pagātni izšauj ar pistoli, nākotne šauj ar lielgabalu.
— Tu droši vien domā nemierus Igaunijā ar bronzas kareivja pieminekli, ko no pilsētas centra pārvietoja brāļu kapos.
— Liekas, ka to nevar saukt par postīšanu. Tiesa, Mongolijā arī noņēmām pieminekļus Ļeņinam un Staļinam (pēdējam Ulanbatorā piemineklis bija 1989. gadā). Tomēr gan maršals Čoibalsans, gan padomju laika kompartijas līderis Cedenbals no mongoļu vēstures nav svītroti. Galu galā arī viņu laikā tika saglabāta Mongolijas valsts. Domāju, ka cienīga attieksme pret pagātni bija pamatā tam, ka deviņdesmito gadu revolucionārajās pārmaiņās Mongolijā netika izlieta neviena asins pile.
— Ulanbatoras centrālajā laukumā, ko agrāk sauca Suhebatora vārdā, bet tagad tam dots Čingizhana vārds, Suhebatora piemineklis stāv kā stāvējis. Bet kā ir ar latviešiem, kas kopā ar Suhebatoru cīnījās par 1921. gadā dibināto Mongolijas valsti?
— Tu domā komisāru Kārli Nekundi un Konstantīnu Neimani? Jāatzīst, ka viņu nozīme sociālisma laikā tika pārspīlēta. Lielāka loma 10 000 ķīniešu korpusa padzīšanā no Mongolijas bija vācbaltiešu baronam Romānam Ungernam — Šternbergam, ģenerālim, kas bija Kolčaka armijā.
— Ķīniešu tieksme uz Mongolijas, arī Krievijas plašumiem, jūtama arī mūsdienās. Pat Latvijā, piemēram, Ozolnieku novadā, ķīnieši nopirkuši vairākus desmitus īpašumu. Bet viņi ir draudzīgi, daži vēlas mācīties latviešu valodu.
— Mongoļu paruna saka: kur ielaidīsi vienu ķīnieti, tur atnāks simts tūkstošu. Protams, vispirms mēs sabiedrībā katrs tiekam vērtēti kā cilvēki. Tomēr ir jābūt uzmanīgiem. Mongolijā ir daudz ķīniešu strādnieku, kuri, darba kontraktiem beidzoties, nelegāli cenšas palikt mūsu zemē, jo mājās viņiem nav, kur palikt.
— Latvijas uzņēmēju pieņemšanā Ulanbatorā Latvijas vēstniece Ķīnā un Mongolijā sacīja, ka brīvas zemes ir daudz. Pagaidām ārpus pilsētām katrs, pat ārzemnieki, to var lietot, cik grib. Nav pat privātīpašuma.
— Tā gluži nav. Katrs lopkopējs grib dzīvot tuvāk pie ceļa, un tur stepe ir noganīta. Taču kopumā lopkopēji dzīvo labi. Kapitālisma laikā zirgu, kamieļu, govju, aitu un kazu kopskaits ir dubultojies. Pie jurtām stāv apvidus auto, saules baterijas.
— Pēc atklātajiem derīgo izrakteņu krājumiem pēdējos piecpadsmit gados Mongolija iekļuvusi desmit pasaules bagātāko valstu vidū. Tā ir piektā lielākā koksa ogļu eksportētāja. Mongolijā atklātie naftas lauki esot pielīdzināmi Katarā esošajiem.
— Ja man šodien būtu teikšana, es pirmkārt uzceltu savu mongoļu naftas pārstrādes rūpnīcu. Kāpēc eksportējam jēlnaftu un esam nolīguši ar premjeru Medvedevu, ka līdz 2019. gadam pirksim benzīnu no Krievijas?
— Mūsu uzņēmēju delegācijā ir četri zivju apstrādes uzņēmumu pārstāvji. Bet es atceros, ka aukla ar makšķerāķi Čoibalsanas veikalā maksāja reižu piecdesmit dārgāk nekā Latvijā, jo mongoļi jau zivis neķer un arī neēd.
— Vecos laikos, vadoties pēc lamaistu tradīcijas, mongoļi patiešām zivis neēda. Taču mūsdienās jau cilvēki zina, cik tās ir veselīgas un barojošas. Paradumi ir mainījušies.
— Kā tu domā, kā attīstīsies Mongolijas un Latvijas attiecības?
— Mūsu valstis nāk no tā sauktās postpadomju telpas, kas mums palīdz labāk vienam otru saprast. Attālums gan ir liels. Bet mongoļi uzskata, ka īstai draudzībai attālums nav nekas.
***
Šis lidojums uz Mongoliju bija mans pēdējais “sadarbības projekts” ar pusbrāli advokātu un rakstnieku Andri Grūtupu. Augām dažādās ģimenēs, dažādos sabiedrības slāņos arī dzīvojām. Tomēr bieži mums bija kaut kas kopīgs. Pirms piecpadsmit gadiem viņš mani iedrošināja izdot pirmo grāmatu. Arī šoreiz ar Andra padomu uzrakstīju vēstuli Valsts prezidentam un aizlidoju uz savu jaunības zemi Mongoliju. Kādreiz jau nevajag neko daudz, kā tikai pateikt: “Čali, tev izdosies!”. Griba, raksturs viņam bija stiprs. ◆
