Mūsdienās pagrūti atrast jaunu ģimeni, kas labprātīgi dzīvotu laukos, audzētu govis, aizrautos ar biškopību. Šī stāsta varoņi man bija liels pārsteigums. Bebru pagasta piemājas saimniecībā “Jaunelēs” dzīvo Egīls Batņa (21),
viņa draudzene Diāna un mamma Laura Pērkone. Ikdienā strādā fermās pie lielajiem saimniekiem, bet vakari un brīvās dienas paiet savā saimniecībā.
Vēlas pirkt zemi
Egīls mācījies Ogres meža tehnikumā par mežsaimniecības tehniķi, bet savā profesijā sevi nevarot iedomāties. Viņš nu jau pusgadu strādā Bebru pagasta zemnieku saimniecībā “Pilslejas”. No darba brīvo laiku velta savai saimniecībai. Uz Bebru pagastu no Iecavas puses pārcēlusies arī viņa draudzene Diāna. Iebraucot “Jauneļu” sētā, viņa ir pirmā, kuru ieraugu. Augumā smalkā meitene uz kūti nes spaini, kas līdz malām pilns ar ēdienu cūkām. Viņa te dzīvo jau divus gadus. Pirms tam ikdiena pagāja dzīvoklī, un lauku saimniecības sviedrus un jaukumus retu reizi izbaudīja vien vecvecāku mājās. Vēlme mācīties par veterinārārsti varbūt bija viens no iemesliem, kādēļ piekritusi pārcelties uz Bebriem. Šobrīd viņas plānos pabeigt vidusskolu un iesniegt dokumentus Bebrenes profesionālās vidusskolas veterinārmedicīnas programmā. Jauniešu pārziņā ir septiņi hektāri zemes, ar ko pašlaik pietiekot, bet padomā iegādāties tuvumā esošo pašvaldībai piederošo zemi, ap 20 hektāru, kas ļautu audzēt vairāk govju. Egīls saka — kāda jēga dzīvot laukos un neko nedarīt? Pilsētas dzīve, vienalga Rīga vai Koknese, viņu nevilina. Kopā ar māsu “Jaunelēs” uzaudzis, un arī viņa no mājām nav pārāk tālu aizgājusi — dzīvo un strādā Vecbebros.
Labāk kūtī, nevis pie kases
Pilna optimisma sarunai pievienojas Egīla mamma Laura. Jauniešu dzimtās mājas, pamatīgu sarkanu ķieģeļu ēku, savulaik iegādājusies viņa ar vīru. Vīrs miris, bet dēls paaudzies un ar pilnu sparu ķēries klāt saimniekošanai. Māju pamazām pielāgo mūsdienu prasībām. Ierīkots ūdensvads, vairākām istabām nomainīti logi. “Lai darbojas, es tikai atbalstu,” saka Egīla mamma. Jautāju Laurai, vai tuvumā zināmi vēl kādi jaunieši, kuri ir tikpat dulli? Viņa nevienu nevar nosaukt. Interesanti, neviens no viņas diviem bērniem nav pat domājis par darbu ārzemēs. Arī vecākā meita izmācījusies par frizieri, bet strādā tuvumā esošajā fermā.
Laura ikdienā strādā Iršu pagasta lielākajā zemnieku saimniecībā un stāsta, ka lopi bija viņas bērnībā un arī šajās mājās. Bez tiem nevarot. Nākamgad te varētu būt jau vismaz piecas slaucamas govis. Senāk, kad Latvijā bija kārtējā piena krīze, Laura ar saražoto brauca uz Aizkraukles tirgu. Kādu laiku visi lopi bija likvidēti. Strādāja par pārdevēju lielveikalā, bet līdz ar darba piedāvājumu fermā Bebros “Jaunelēs” govis atgriezušās. Tagad, atceroties pārdevējas darbu, viņa saka — labāk mīcos govs pļekās, nekā atgriežos veikalā.
Melnraibās šķirnes govis ir labas piena devējas, un pagaidām no trim izslaukto pārstrādā paši — sierā, biezpienā. Lieto paši, kā arī iegūti pastāvīgi pircēji tuvākajā apkārtnē. “Saimniecība ir jāpaplašina, ar pienu vien neiztikt,” atzīst Laura, tāpēc līdzās govīm domāts arī par sivēnu un aitu audzēšanu. Pirms diviem gadiem nobeidzās piecas bišu saimes, jo dienas laikā migloja līdzās esošos laukus. Tāpēc pagaidām sētā vien dzīvas bites divās mājiņās. Toties sētsvidū tekalē prāvas melnas vistas un par sevi regulāri atgādina gailis.
Laura saka, ka plāno pieteikties kādam no Eiropas projektiem, bet atzīst, ka tam būs nepieciešama konsultantu palīdzība. Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra Aizkraukles biroja darbinieces vienmēr laipni palīdzot. Šogad gan tam vēl nav atlicis laika. ◆
