Vietalvas pagasta “Ragārēs” dzīvo Karlīne Rūtiņa, kurai gadu kamolā ievijušās 75 vasaras un ziemas.
Vietalvas pagasta “Ragārēs” dzīvo Karlīne Rūtiņa, kurai gadu kamolā ievijušās 75 vasaras un ziemas. Mātes padoms joprojām noder viņas četriem bērniem un sešiem mazbērniem. Karlīnes kundzes mati ir ābeļziedu baltumā, taču prāts un atmiņa kā jaunībā.
Nebaidoties no krievu okupantiem, viņa kādreiz atbalstīja nacionālās pretošanās kustības cīnītājus un par to izcieta sodu tālajā Kolimā. Mūžs nodzīvots ar tīru sirdsapziņu, jo pratinātāji no viņas nodevību tā arī nesagaidīja. Nu Karlīnes kundze bez bailēm var pastāstīt, kas toreiz notika Dundagas mežā.
Kupla dzimta
Taču vispirms viņa atceras bērnības dienas. Karlīne dzimusi Odzienas “Bērzmuižā” Bertas un Jāņa Šīronu ģimenē kā ceturtā meita. Pavisam Šīronu dzimtā bija piecas meitas un divi dēli. Zemes nebija daudz, jo tēvs bija būvuzņēmējs — cēla mājas citiem. Kad viņa 30 strādnieku iesauca armijā cīnīties Pirmajā pasaules karā, uzņēmumu vajadzēja slēgt. Tad tēvs kļuva par rentnieku.
Divas vecākās māsas Marija un Margarita apprecējās, bet pārējie saimniekoja gan Odzienā, gan Koknesē. Karlīne beidza pamatskolu Jaunbebros, tur viņa strādāja arī mazpulkā.
1940. gada pavasarī Karlīnes tēvs no vācu izceļotājiem nopirka māju Kurzemē, un ģimene pārcēlās uz turieni. Līdz 1946. gada
23. augustam visi tur saimniekoja, bet tad Karlīni, viņas māsu Bertu un brāli Jāni apcietināja par mežabrāļu atbalstīšanu. Pasaulē pazuda vecākais brālis Pēteris, kurš bija leģionārs un mājās atgriezās no filtrācijas nometnes. Padomju varasvīri viņu arestēja, un ģimene Pēteri Šīronu nekad vairs neredzēja un neko neuzzināja par viņa likteni.
Bezbailīgās meitenes
Šīronu mājas bija netālu no lielā Dundagas meža, tāpēc Karlīnei un viņas draudzenēm bija iespēja palīdzēt toreizējiem “padomju varas ienaidniekiem” — latviešu leģionāriem no 15. un 19. divīzijas, kuri palika Kurzemes katlā. Tur izveidojās Alberta Feldberga pretošanās grupa, kurā bija ap 30 latviešu brīvības aizstāvju. Komandieris bija kurzemnieks, bet daļa viņa vīru bija no citiem novadiem.
Kara laikā Karlīne iekļāvās kurzemnieču pulciņā, kurā bija jaunas meitenes. Viņas adīja zeķes un cimdus, sarūpēja ziemas drēbes latviešu karavīriem, apciemoja ievainotos slimnīcā. Kad karš beidzās, tās pašas meitenes sāka atbalstīt mežabrāļus. No Karlīnes mājas ļaudīm neviens par viņas darbošanos nezināja, jo Feldberga grupas atbalstītāji bija ļoti piesardzīgi. Pat tajās reizēs, kad puiši no meža nāca pirtī mazgāties, tas notika tik slepeni, ka neviens neko nezināja. Pārtiku, apavus un apģērbu meitenes nodeva mežsargam, un viņš visu nogādāja tālāk.
Reiz gadījās tā, ka vienā no pirts dienām, kad Šīronu virtuvē lielajā katlā jau sila ūdens, mājās ieradās “istrebiteļi”. Puisis no meža pamanījās paslēpties lielajā katlā, bet mājinieki negaidītos ciemiņus citā istabā aicināja vakariņās un pacienāja ar šņabi. Tajā brīdī mežinieks no katla ārā un pa otrām durvīm aizbēga.
Nodod vietējais jūdass
Mežabrāļu atbalstītājus apcietināja nodevēja dēļ. Nodevējs bija kaimiņu puisis, kuru aizturēja par kandžas brūvēšanu, un viņam draudēja divu gadu cietumsods. Čekā viņam sacīja — ja kādu nodosi, mēs tevi atbrīvosim. Liktenīgi, bet arī viņa māsa ar savu līgavaini bija Feldberga grupā, un viņš nodeva ne tikai Karlīni, Bertu un Jāni, bet arī savu māsu. Tā viņus visus arestēja. Mājās bija vēl jaunākā māsa Elza, bet māsas un brālis liecināja, ka viņa neko nezina, un Elzu palaida mājās. Māti arī neaiztika, bet tēvs tajā laikā jau bija miris.
Tomēr 1949. gada 25. martā Karlīnes mātei un Elzai ceļš uz Sibīriju jau bija nolemts, taču viņas izglāba labs cilvēks. Par šoferi toreiz bija norīkots kāds Šīronu ģimenes radinieks, un, braucot uz Karlīnes mājām, viņš tā sāka rūcināt mašīnu un apgaismot logus ar automašīnas ugunīm, ka māte un Elza saprata, ko tas nozīmē. Viņas pusapģērbušās tomēr paspēja ieskriet mežā. Kādu nedēļu abas sievietes slēpās pie kaimiņiem, tad aizbrauca pie radiem Vidzemē. Tā Kurzemē Šīronu mājas palika tukšas.
Pēc Feldberga grupas atbalstītāju aresta vīri mežā cīnījās līdz 1952. gadam, dodoties uz Jūrmalas pusi. Komandieri nošāva kādā sadursmē, bet pārējie labprātīgi nepadevās, kamēr krita līdz pēdējam cīnītājam.
Pieci gadi Kolimā
To visu Karlīne uzzināja vēlāk. Pēc aresta viņus visus aizveda uz vietējo miliciju, tad uz Talsiem un tur mēnesi pratināja. Gribēja savākt lielāku grupu, taču vairāk nevienu čekisti nesagaidīja, jo ne apcietinātie, ne kaimiņi nevienu nenodeva. Tālāk viņus aizsūtīja uz Ventspils cietoksni, kurā noturēja pusgadu. Tur māsas satika vairākas Feldberga grupas vīru sievas, kuras bija apcietinātas vīru dēļ. Karlīne viņām pastāstīja, kas noticis, kurš dzīvs un kurš jau kritis.
Tiesa abām māsām piesprieda piecus gadus Kolimā, bet brālim Jānim — desmit gadu. Apcietinātos pārveda uz Rīgu, bet Jāņu dienā vilciens jau brauca pāri Latvijas robežai. Magadanā viņus izšķīra. Jānis strādāja rūdas un zelta ieguves šahtās, arī Karlīne vergoja zelta ieguves vietās. Tās bija vietas, kur ir mūžīgais sasalums. Karlīnei “laimējās” izmežģīt kāju, un viņu nosūtīja uz slimnīcu.
Pēc neilga laika slimnīcas galvenais ārsts (tajā vietā latviešus ļoti cienīja) Karlīni pieņēma savās mājās par dienestmeitu. Taču drīz vien kā politiskajai apcietinātajai Karlīnei aizliedza dzīvot ārsta mājā. Taču viņš jauno sievieti iekārtoja slimnīcā par sanitāri. Pēc darba slimnīcā Karlīnei vajadzēja pieskatīt apcietināto sieviešu mazos bērnus, vēlāk viņa strādāja pirtī.
Izbēg no nelieša
1950. gadā apcietinātie nolēma svinēt 18. novembri. Taču tajā dienā Karlīni izsauca priekšniecība, lai atbrīvotu. Pārveda pāri Ohotskas jūrai un tikai tad izsniedza dokumentus. Māsa un brālis vēl palika apcietinājumā.
Karlīne visu mūžu atceras, kas notika toreiz, kad viņu izsauca, lai paziņotu par atbrīvošanu. Kopā ar viņu bija arī citu tautību sievietes un meitenes. Kāds krievu kapteinis viņas sauca pa vienai un izsniedza dokumentus. Kad ienāca Karlīne, kapteinis dokumentus nolika uz galda stūra un sacīja: “Ja jūs šovakar atnāksiet pie manis uz dzīvokli, rīt varēsiet braukt mājās.”
— Vēl šodien nezinu, kur man radās dūša un izveicība — es paķēru dokumentus un pa durvīm ārā! Otrā istabā bija daudz meiteņu, tāpēc uzmācīgais virsnieks man nesekoja, bet citas meitenes no viņa kabineta iznāca raudādamas, — atceras Karlīnes kundze.
No bada glābj sega
Uz Kolimu Karlīni veda lopu vagonā, bet atpakaļceļam 1951. gada janvārī atbrīvotajiem ieslodzītajiem izsniedza žāvētu zivi, maizi un dzelzceļa biļeti līdz vietai, kur nu katram vajadzēja. Karlīnei bija jānokļūst Madonas rajona Viesienā, kur dzīvoja māte un māsas. Taču vilciena biļete bija tikai līdz Madonai.
Iedotās pārtikas ilgam laikam nepietika. Kopā ar Karlīni vilcienā bija kāda baltkrieviete un zēns. Karlīnei bija saglabājusies vilnas sega, un viņa to ārdīja pa diedziņiem, lai adītu cimdus un zeķes. Tos dzelzceļa stacijās zēns iemainīja pret maizīti, un tā visi iztika.
“Staigājiet laimīga!”
Vilciens apstājās Pļaviņās. Karlīnei nebija ne naudas, ne ēdamā, un vilciens līdz Madonai jau bija aizgājis. Varēja braukt ar autobusu, taču naudas jaunajai sievietei nebija. Viņa lūdza kasierei atļauju braukt bez biļetes, izstāstīja savas bēdas un solīja naudu atsūtīt pa pastu.
Kad Karlīne Madonā izkāpa no autobusa, kasiere, zinādama, kādu ļaužu ir braucēja, sacīja: “Kontroles nebija, esam atbraukušas, staigājiet laimīga!”. Nedeva savu adresi, jo negribēja, lai Karlīne naudu sūtītu. “Dievs man palīdzēja, ka satiku šo labestīgo sievieti,” saka Karlīne Rūtiņa.
Tālāk līdz Viesienai Karlīne pa sniegu gāja daudzus kilometrus. Tur viņa atkal satikās ar saviem tuviniekiem.
Karlīne piecus gadus nostrādāja Vestienas mežniecībā, kur iepazinās ar savu nākamo vīru Augustu Rūtiņu no Vietalvas pagasta “Ragārēm”. Vīramāte par lielo nodokļu nenomaksāšanu bija ieslodzīta Daugavpils cietumā, bet Augusts no mājām aizgāja uz Vestienas mežniecību.
Atgriešanās “Ragārēs”
Karlīne un Augusts apprecējās. Pēc gada viņi pārcēlās uz Vietalvu, kur Augusts pēc traktoristu kursu beigšanas kļuva par arāju. “Ragārēs” bija vistu ferma, tāpēc jaunajai ģimenei ierādīja dzīvokli izvesto Eiduku ģimenes mājās. Kad “Ragāres” jau bija gandrīz sabrukušas, Augusts tās nopirka, un tā Rūtiņu ģimene kopš 1961. gada dzīvo “Ragārēs”. Te piedzima arī jaunākais dēls Andris.
Tagad “Ragāru” saimnieks ir Jānis Rūtiņš, kurš gan saimnieko, bet pastāvīgi te nedzīvo. “Ragārēs” mīt Karlīne un Andris, bet bieži te ir arī abas viņas meitas ar ģimenēm. Senā sēta ir sakopta, un lielajai dzimtai, kurā gan vairs nav tēva — Karlīnes mīļā Augusta, vietas pietiek atliku likām. Meitas ir dārznieces, tāpēc “Ragāres” vienmēr slīgst puķēs, kuras līdz šim ar prieku audzējusi arī pati Karlīnes kundze.
Tik daudz pārdzīvots
Dzīvojot Vietalvā, padomju gados Rūtiņu ģimenei neviens neko nav jautājis par Karlīnes jaunību. Tagad gan vietējie zina, cik drosmīga viņu novadniece savulaik bijusi. Ar lepnumu sirmā kundze rāda nacionālās pretošanās kustības dalībnieces krūšu nozīmīti, bet pa vaigiem norit asaras. Tik daudz pārdzīvots, taču bezbailīgā sieviete sapratusi, ka bailes ir cilvēka lielākais ienaidnieks, tāpēc spējusi tikt tām pāri.
