Padzirdējis, ka Repše nopircis vairākus zemes gabalus pie Rāznas ezera, mans Indriķis pēkšņi pamodās un ar saukli “Latgale — manas mājas!” aizdrāzās uz Zilupi.
Padzirdējis, ka Repše nopircis vairākus zemes gabalus pie Rāznas ezera, mans Indriķis pēkšņi pamodās un ar saukli “Latgale — manas mājas!” aizdrāzās uz Zilupi. Tur viņš cer sameklēt attālus radus. Varbūt ar viņu starpniecību varēšot lētāk nopirkt kādu zemes pleķi. Nu galīgi apstulbis! Es taču mūžam negrasos iet uz laukiem, turklāt braukt uz pasaules malu! Manos iebildumos Indriķis nemaz neklausās. Iedeva tikai avīzi, kurā nodrukāta premjera Jaungada uzruna, rādot mūsu nākotnes vīziju — jāatgriežas pie zemes.
To, ka šie vārdi nav tukša skaņa, premjers demonstrē ar personisko piemēru — viņš atgriezīsies septiņās vietās, nopērkot katrā pa zemes gabalam. Indriķis naivi sasapņojies, ka varbūt izdosies kādu kripatiņu zemes nopirkt blakus premjera īpašumiem. Nu nav viņš īsti riktīgs! Ko mēs tur darīsim? Es taču nebojāšu manikīru, kašņājoties kā vista pa zemi. Man tas nemaz nebūšot jādara — mēs audzēšot kazas un strausus. Indriķis lēš, ka strausa gaļu varētu pārdot premjeram, jo parastie mirstīgie jau no īstām delikatesēm neko nesajēdzot. Ja vēl izdotos gaļu pārdot trīsreiz dārgāk nekā tā maksā — tā vismaz premjers zemi pircis, iznāktu 30 latu par kilogramu. Bet viens strauss taču ir apmēram 90 kilogramu smags! Labs bizness būtu.
Man gan šķiet, ka “biznesmenis” Indriķis jāved uz Aptiekas ielu Rīgā.
Izabella
