Oktobra sākumā Latvijas Ārstu biedrība un Latvijas Slimnīcu biedrība iepazina Pasaules Bankas ekspertu apjomīgo pētījumu un ieteikumus veselības aprūpes sistēmas stratēģijai prioritāro slimību jomā Latvijā un atzina to par nekvalitatīvu. Aizkraukles slimnīcas ķirurgs traumatologs, Biznesa augstskolas “Turība” absolvents Ēriks Vizulis (attēlā) dalās viedoklī par Pasaules Bankas īstenotā pētījuma secinājumiem, kas saistoši reģionālajām slimnīcām.
Strauji tuvojas darbinieku krīze
— Esmu ārsts kopš 1992. gada. 90. gadu beigās nebija gandrīz nekā, ja runājam par aprīkojumu, taču bija personāls, mūsdienās ir principā viss, taču gandrīz vairs nav, kas strādā. Manā skatījumā — medicīnas nozarē strauji tuvojas darbinieku krīze, faktiski tā ir jau šobrīd, tikai latentā formā. Pats strādāju gan slimnīcā, gan savā privātpraksē, arī ārsti, ar kuriem esmu kopā mācījies, visu mūžu strādājuši vienlaikus vairākās vietās. Latvijā tas nav nekas jauns, ja ārsts vienlaikus strādā divās vai pat trijās darbavietās. Nostrādājot vairāk nekā 20 gadu, kļūst skaidrs, ka tas tomēr nav pareizi — no tā neiegūst ne ārsts, ne pacienti. Visās ārstniecības iestādēs ir vienādi pacienti, proti, visiem nepieciešama vienlīdz kvalitatīva aprūpe, un ārsts, kurš iepriekšējā naktī nav gulējis, jo bijusi dežūra citā slimnīcā, vairs nespēj strādāt tikpat labi. Pacientiem no tā nav jācieš, tā nav viņu problēma, diemžēl ārstiem vairumā gadījumu divi darbi ir izdzīvošanas jautājums. Nav tā, ka ārstiem tas patiktu vai vienkārši gribētos tā strādāt.
Vairākas reizes esmu stažējies Rietumeiropā, un, piemēram, Vācijas slimnīcā es šobrīd būtu pielīdzināms nodaļas vadītājam, kuram ir savs palīgs, kas atvieglo ikdienas darbu, veicot, piemēram, nepieciešamo dokumentācijas sagatavošanu u. tml. Tādējādi ārstam ir vairāk laika, ko pavadīt pacientu izmeklēšanā un ārstēšanā.
Ja slimnīcu atjauno, to drīz reorganizēs
90. gadu beigās bija jūtama situācijas uzlabošanās — radās finansējums, varējām sākt veikt nelielus remontdarbus, iegādāties nepieciešamo aprīkojumu u. tml., savukārt šobrīd Latvijā novērojama nejauka situācija — ja slimnīcu izremontē un aprīko, tad to drīz reorganizēs. Spilgts piemērs ir Ludzas slimnīca — to pilnībā atjaunoja, bija izveidots pat helikoptera nosēšanās laukums, pēc tam sekoja reorganizācija. Jā, slimnīca netika slēgta, taču tās funkcijas, kurām slimnīca tika sagatavota, atņēma.
Ietekmē mākslīgas reģionālās reformas
Līdzīgā situācijā bija arī mūsu slimnīca — atjaunojām telpas, gan paši ņemot kredītu, gan pašvaldība, sakārtojām iekšējo loģistiku, un pienāca zīmīgie 2009. gada notikumi, kad notika slimnīcu reorganizācija, kuras dēļ piecas rajona slimnīcas tika pārveidotas par lokālajām. Man joprojām šķiet, ka tas noticis vakar, bet mēs jau atkal stāvam uz jaunu reformu sliekšņa. Ja tiks īstenota Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas plānotā reforma un Latvijā izveidoti 16 apriņķi, cietīs arī slimnīcas. Patiesībā pareizāk pat būtu bijis veidot šos apriņķus jau iepriekšējās teritoriālās reformas laikā, kad tika veidota novadi. Vecā rajonu sistēma, lai gan saglabājusies no padomju laikiem, šķita daudz loģiskāka, jo rajonu centri bija gan vēsturiski, gan ģeogrāfiski veidojušies. Novadi tomēr bija mākslīgi veidoti, daudzviet radot apjukumu un neapmierinātību, turklāt tas radīja arī slimnīcu tīkla reorganizāciju.
Visi ārsti nepakļausies reformām
Ja cilvēki, kuri ir atbildīgi par veselības nozari, uzskata, ka viņiem atliks tikai pateikt, kurās Latvijas vietās jābūt slimnīcām, un ārsti, kuri būs palikuši bez darba, uzreiz brauks un strādās attiecīgajās slimnīcām, viņi maldās! Tā nenotiks! Ārstam, kurš dzīvojis un strādājis Rīgā vai Aizkrauklē, nevar vienā dienā pateikt, ka tagad viņam būs jāstrādā Liepājā. Visi ārsti nepakļausies šīm reformām, tieši pretēji, tas tikai veicinās augsti kvalificētā medicīnas personāla izbraukšanu uz ārvalstīm.
Manuprāt, daudziem medicīnas nozarē ir bijušas ķecerīgas domas — piemēram, Vācijā liela daļa bez pūlēm atrastu labāk atalgotu darbu. Lielu daļu medicīnas darbinieku no aizbraukšanas attur tikai patriotisms vai arī tas, ka Latvijā mācās, dzīvo un strādā viņu ģimenes locekļi. Ir daļa, kas paliek Latvijā valodu zināšanas trūkuma dēļ, taču tie lielākoties ir pirmspensijas vecuma darbinieki.
Mūsu valstī trūkst saiknes starp tiem, kuri pieņem lēmumus, un tiem, uz kuriem attiecas šie lēmumi un to sekas. To spēcīgi var izjust medicīnā un veselības aprūpē. Arī izglītības sistēmā, bet par to jau ir cits stāsts. Atbildīgajām personām jāatceras, ka arī medicīnas darbinieki ir cilvēki, daļa no viņiem var vienkārši iespītēties un aizbraukt. Ārstus nevarēs pārvietot pa Latvijas slimnīcām kā figūras pa šaha galdiņu.
Nebūs ambulances, nebūs iedzīvotāju
Runājot par Pasaules Bankas pētījumu un tā secinājumiem, jāteic, ka viens pētījums nav pamats veikt reformu veselības sistēmā. Latvijā jau ir bijusi līdzīga pieredze. Piemēram, iepriekšējā pētījumā tika minēts, ka optimālais dzemdību skaits slimnīcā ir 300, šajā pētījumā slieksnis ir jau 500, nākamajā būs 1200, un tad jau Latvijā paliks tikai trīs slimnīcas ar dzemdību nodaļām. Nedomāju, ka šī reforma ir domāta, lai uzlabotu cilvēku dzīvi — tas savilks tikai vēl ciešāku loku ap Rīgu. Negribētos nonākt līdz situācijai, ka 20 kilometru rādiusā ap galvaspilsētu sākas nāves zona. Jau tagad laukos redzam nobrukušas autobusu pieturas tukšos ciematos — turpinot šādas reformas, situācija tikai pasliktināsies. Paliek mazāk cilvēku, likvidējam skolas; kur nav skolas, nevajag arī ambulanci; ja nav ambulances, arī atlikušie cilvēki aizbrauc. Un paliks tikai sabrukušas autobusu pieturas.
Rīgā jau tagad ir liela slodze
Viens no Pasaules Bankas ieteikumiem ir skaidri noteikt, kurās slimnīcās var veikt sarežģītākas procedūras un operācijas un kurās vienkāršākas. Šis jautājums jāuzlūko pragmatiski — Latvijā tā nav, ka visās slimnīcās veiktu sirds pārstādīšanu u. tml. Ja jautājums ir par naudas līdzekļu koncentrāciju, tā jau ir cita lieta. Un šādā situācijā cietīs, piemēram, Aizkraukles un citas līdzīgas slimnīcas — tiks noņemtas noteiktas manipulācijas, kas ir valsts apmaksātas, savukārt tām manipulācijām, kuras valsts turpinās apmaksāt, samazināsies apjoms. Ja kāds pierādīs, ka no šādas reformas iegūs visi valsts iedzīvotāji, es tai piekristu, bet vai tā būs?
Turklāt nav jau arī tā, ka lielākajās slimnīcās Rīgā kolēģi staigā ar uzrotītām piedurknēm, trin nažus un gaida, kad beidzot varēs operēt. Nav prāta darbs vēl vairāk palielināt šo ārstu noslodzi. Piemēram, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas akūto traumu vai politraumu nodaļā jau šobrīd ārsti ikdienā ir ļoti noslogoti, nedomāju, ka nākotnē atliks laiks estētiskajām operācijām. Šī joma paliks novārtā, jo ārsti nespēj dubultot vai trīskāršot savu slodzi. Iepriekšējais pētījums noteica, ka vienam ķirurgam gada laikā rekomendē veikt vismaz 500 operāciju. Ja pieņemam, ka gadā ir aptuveni 200 darba dienu, tad ir skaidrs, ka neatliek laika nekam citam — ne pacientu pieņemšanām, ne vizītēm, nemaz nerunājot par zinātnisko darbu u. tml. No ārsta tiek prasīta nepārtraukta kvalifikācijas celšana, piedalīšanās semināros, ar 500 operācijām gadā tam nebūs laika. Vēl rodas jautājums, vai pētījuma autori ir ņēmuši vērā, ka ir operācijas, kas ilgst pusstundu, un ir arī tādas, kas ilgst piecas stundas.
Risks reģionālajām slimnīcām
Man, protams, var oponēt, iespējams, kāds ar lielāku pieredzi domā citādāk, taču no savas darba ikdienas zinu, ka arī 300 operāciju gadā ir ļoti daudz. Aizkraukles slimnīcā šobrīd netrūkst darba, dienā traumpunktā tiek aprūpēts aptuveni 20 — 30 pacientu, lai gan salīdzinājumam varu teikt, ka Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā katru dienu uzņemšanā nonāk aptuveni 300 pacientu. Varbūt kādam šķiet, ka 20 — 30 pacientu diennaktī ir sīkums, taču jāņem vērā, ka ikvienam jāvelta līdz pat pusstundai. Negribētos, ka nākotnē mēs paliktu zonālās slimnīcas līmenī un no funkcijām mums atļautu tikai sašūt sagrieztus pirkstus. ◆
