Seciete Gita Broka patlaban Aizkraukles rajonā ir jaunākā māmiņa. Viņas dēlam Nikam rit tikai pirmais dzīves mēnesis. Gitai 22. jūlijā būs 16, tad viņa izņems pasi un pierakstīs savu dēliņu.
Seciete Gita Broka patlaban Aizkraukles rajonā ir jaunākā māmiņa. Viņas dēlam Nikam rit tikai pirmais dzīves mēnesis.
Gitai 22. jūlijā būs 16, tad viņa izņems pasi un pierakstīs savu dēliņu. Arī apprecēsies. Viņas draugam Aivaram ir 21 gads.
Gita allaž bijusi klusa un noslēgta meitene, dzīvītē gājis dažādi — labāk un sliktāk, bet ne pārlieku rožaini. Bieži nācies pieskatīt gan savu jaunāko māsu, gan radu, gan kaimiņienes bērnus, bet tagad, turot rokās savu dēlu, viņa atzīst, ka prakse noderējusi. “Zinu, kā par Niku jārūpējas, kad viņš grib ēst un gulēt. Mazais ir apbrīnojami mierīgs, kā pulkstentiņš mostas ik pēc trim stundām, paēd un guļ atkal. Zinu arī, ka es viņu nekad neatstāšu vienu,” saka Gita.
Gita diezgan ātri sapratusi, ka gaida mazuli, bet baidījusies par to kādam bilst. Skolā stundas laikā kļuvis slikti, klases audzinātāja aizvedusi pie ārsta, kurš konstatējis grūtniecību. “Pirmā doma bija: ko teiks citi?” atceras viņa. Saprata. Vēl līdz maijam Gita mācījās skolā, bet nekad neesot izjutusi vienaudžu nosodījumu.
“Pret mani jauki izturējās arī lielākā daļa skolotāju, sevišķi klases audzinātāja,” saka jaunā māmiņa. “Pēdējo mēnesi skolu neapmeklēju, bet skolotāja man atnesa liecību uz mājām un paziņoja, ka esmu pārcelta nākamajā klasē. Klasesbiedri ciemos vēl nav bijuši, bet ceru, ka atnāks…”
Nikam nekā netrūkst
Gita bilst, ka vienīgais, ko atceroties no dzemdībām, bijušas šausmīgas sāpes. Dēliņš piedzimis 1. jūnijā 2,8 kilogramus smags un 50 centimetru garš. “Zinu, ka Niks man ir īpašs, to sajutu mirklī, kad viņu ieraudzīju,” apgalvo Gita. “Kad pirmo reizi mazo ģērbu, viņš bija tik trausls. Baidījos, kaut tik galva nenolūst.
Visi ārsti un māsiņas dzemdību nodaļā pret mani tik labi izturējās, pamācīja. Jau pirmo reizi apmeklējot ginekoloģi, jutu sirsnīgu attieksmi. Vija Bruzgule ne reizi nepieminēja, ka man ir tikai 15, izturējās saprotoši un viesa uzticību.”
Gaidot dēlu mājās, Aivars un Gitas vecāki atveda un pārkrāsoja gultiņu, izremontēja pagasta piešķirto dzīvoklīti. Kaimiņos mātei. Istabiņas gaišas un tīras, diena drēgna, tāpēc izkurināta krāsns — lai mazulim silti. Ūdens gan esot jānes no akas pagalmā, tāpēc ziemā būšot grūtāk. Drēbītes un ratiņus atdevusi māsīca, un mazajam Nikam pagaidām nekā netrūkstot.
“Tikšu galā,” ir pārliecināta Gita. “Kamēr Aivars darbā, palīdz māsa un mamma.” Nika vecāmāte palīdzēšot, lai meita varētu turpināt mācības: “Lai dzīvē redz vairāk nekā es…” Kad Nikam būs trīs mēneši, viņa māmiņa atkal dosies uz skolu.
