Aizvadītā nedēļa sagādāja diezgan skarbus laika apstākļus, īpaši grūti šādā laikā klājas meža dzīvniekiem. Latvijā ziemas ar dziļu sniegu nav nekas ārkārtējs, bet iepriekšējos gados vispirms daudz sasniga, bet pēc tam nokusa un saplaka. Vēlāk sniga no jauna, tāpēc pārāk biezs sniega slānis neizveidojās.
Šoziem sasniga, bet atkušņa nebija, sniegs nesablīvējās, tāpēc ir izveidojusies ļoti bieza sniega sega. Turklāt uzlija lietus, un radās apledojums. Redzot nelabvēlīgos laika apstākļus, daudzi dabas draugi nolemj palīdzēt mežazvēriem, piebarojot viņus. Daudzus gadus strādājot par mežsargu, esmu novērojis: pats ļaunākais ir tas, ka meža iemītniekiem palīdzēt cenšas cilvēki, kuriem ikdienā ar mežu un mežazvēriem nav nekādas saskarsmes. Cilvēki nemaz nezina, kā zvēriem palīdzēt, un parasti izdara vairāk ļaunuma nekā labuma. Pareizāk būtu meža dzīvnieku piebarošanu atstāt mednieku ziņā, jo viņi ir viskompetentākie un vislabāk zina, kas jādara.
Daudzi domā, ka, aiznesot dzīvniekiem barību, viņi izdara ļoti labu darbu. Parasti tālāk par savas lauku sētas robežām cilvēki neaiziet — nomet salmu klēpi turpat tuvējā grāvītī. Tādējādi dzīvniekus piesaista apdzīvotai vietai, un noteikti šajā laikā kāds palaidīs savu sunīti izskrieties pa tuvējo mežiņu. Lielajā sniegā un apledojumā stirnai pietiek dažu lēcienu, lai kājas būtu nobrāztas asinīs. Gar manu māju pa lauku katru dienu staigā stirna, redzu, kā viņa pa sniegu nevis lec, bet laipo. Vietām pat iebrūk līdz vēderam, brīdi pastāv un tad kārpās, it kā līstu ārā no āliņģa. Ja šādu bezspēcīgu zvēru ierauga suns, dzīvnieks sabīstas, mēģina bēgt un vienā mirklī sabeidz kājas. Diez vai šis dzīvnieks līdz pavasarim izdzīvos. Tāpēc labākais, ko šajā situācijā var darīt dabas draugs: nelaist vaļā suņus, īpaši tas attiecas uz tiem saimniekiem, kuri pieraduši savus mīluļus vakaros palaist vaļā vienus, lai izskrienas. Nekas viņiem nenotiks, ja kādu dienu pavadīs piesieti ķēdē.
Kamēr saglabājas biezā sniega sega un apledojums, cilvēkiem nevajag doties pastaigās pa meža ceļiem, kur nu vēl ņemt līdzi suni! Pat lielākie meža iemītnieki brieži tagad pārvietojas baros, staigā tikai pa vienu konkrētu taciņu, atnāk līdz barotavai un atkal lēnām viens aiz otra dodas atpakaļ. Ar visu šo piesardzību visapkārt barotavai ir redzamas asiņainas pēdas. Ja meža dzīvnieki ieklīst pagalmā vai iet garām lauku mājām, cilvēkam nevajag traucēt viņus, jo zvēriem ir savas gaitas, un viņi noteikti nenāk mājās meklēt barību.
Jau daudzus gadus arī mēs ziemā gādājam barību mežazvēriem, un vienmēr ir tā: cik aizvedīsi, tik viņi apēdīs. Aizvedīsi spaini ar āboliem, dzīvnieki pateiks paldies, aizvedīsi maisu — arī tik apēdīs, aizvedīsi desmit maisu, no tiem tāpat nekas pāri nepaliks. Par to jāmaksā, zinu mednieku kolektīvus, kas ziemās aizveduši pat 1000 tonnu barības. Mums ir noteiktas vietas, barotavas, un dzīvniekiem ir iemītas viņiem vien zināmas takas, pa kurām viņi staigā, un tas gadu gaitā jau ir iekļāvies dabas apritē. Zeme zem biezās sniega segas ir atkususi, roc, kurā vietā gribi, zeme ir mīksta, tā ka cūkas, kuras netiks līdz barotavām, paraksies zemē un atradīs kaut ko ēdamu.
Šogad aizies bojā daudz zvēru, bet mēs tur neko nevaram darīt, izdzīvos stiprākie — tā nu dabā tas ir iekārtots. Neretas apkārtnē mīt visādi zvēri, izņemot lāci, — ir vilki, lūši, brieži, lapsas, aļņi, stirnas un mežacūkas. Es atbalstu, ka šādā laikā ir aizliegtas medības ar dzinējiem, tas ir pareizi. Ir jau žēl, ka paliks daudz nenošautu lūšu, bet toties nenodarīsim kaitējumu pārējiem zvēriem. Dodoties lūšu medībās, nav nekādas garantijas, ka tās būs veiksmīgas, bet skaidrs, ka pārējie mežazvēri būs iztramdīti.
Vecgada pēdējās dienās visā Latvijā nepatīkamus brīžus sagādāja elektropiegādes traucējumi, arī mūsu mājās elektrība te bija, te zuda. Tāpat arī mobilo tālruņu sakaru tikpat kā nebija. Kamēr ir, kas iztīra ceļus, un varam tikt no mājas laukā, nekādu lielo paniku neceļu, nav jau tik traki. Tas ir saistīts ar laika apstākļiem, un cilvēks ne vienmēr visu var izdarīt ātri un tā, kā visiem gribētos. Tās ir īslaicīgas neērtības, ar kurām varu sadzīvot.
Pagājušajā nedēļā valsti pāršalca ziņa, ka šogad degvielas cena varētu pieaugt līdz 85 santīmiem par litru. Tā kā ikdienā nākas braukāt ļoti daudz, būs jāpārdomā un no kaut kā jāatsakās. Manuprāt, cenas pieaugums tikai veicinās nelegālās degvielas ievešanu valstī. Nenosodu tos cilvēkus, kuri pērk un pārdod lētāku degvielu, nekā iespējams nopirkt degvielas uzpildes stacijā. Cilvēkiem kaut kā ir jādzīvo. Tikai tad, ja mēs pilnīgi noteikti zinātu, ka, pērkot degvielu legāli, visa nodokļos maksātā naudiņa ieripo valsts kasē, es to nosodītu. Bet mēs zinām, ka tā nav, un peļņu gūst degvielas tirgotāji, ne valsts.
Šogad Jauno gadu ģimenē sagaidījām mazliet klusāk nekā ierasti, jo dēli bija kopā ar savām ģimenēm. No jaunā gada neko īpašu negaidu, viss, ko esmu gribējis, ir jau sagaidīts! Negaidu pārsteigumus, jo viss, ko vēlamies, ir atkarīgs no paša, no tā, cik daudz savu vēlmju īstenošanai dari. Tik, cik paši izdarīsim, tik laimīgs jaunais gads mums arī būs!
