“Es būšu agronoms!” — šādu lēmumu pieņēmis cilvēks, kura ģimenē zemkopība nav primārā nodarbošanās, un šis nav gadījums, kad profesija ir pārmantota. Tomēr Ainis vismaz pagaidām nevar sevi iedomāties darām ko citu. Šobrīd 24 gadu vecumā viņam ir pietiekami daudz mērķu, ambīciju, kuras liek noticēt, ka Skrīveru pusē zinātniskais institūts darbosies vēl vismaz piecus gadu desmitus.
“Agronomi Ainis Daumanis, Ausma Jaundžeikare” — vēsta uzraksts pie kabineta durvīm Zemkopības zinātniskajā institūtā Skrīveros. Aprunājoties ar paziņām institūtā, saprotu, ka Ainis būtu labs kandidāts garākai intervijai. Pirmkārt, gados ļoti jauns speciālists iestādē, kurā vidējais darbinieku vecums ir ap četriem desmitiem, ja ne lielāks. Otrkārt, jaunietis, kurš nav “aizbēdzis” uz Rīgu, nestrādā ārzemēs, tā vietā labi jūtas laukos un arī savu turpmāko dzīvi plāno saistīt ar izvēlēto agronoma profesiju.
Viņu nevar apmuļķot
— No kuras puses esi, un vai tavā ģimenē ir agronomi?
— Esmu dzimis Ogrē, bet dzīvoju Krapē, centrā. 2013. gadā absolvēju Skrīveru vidusskolu. Ir tā, ka vecaistēvs bija kombainieris un joprojām brauc ar traktoru. Viņš dzīvo Jumpravā, un no tās puses ir arī mans tēvs. Mamma Ilga ir no Latgales, un arī viņas tēvs nodarbojās ar zemkopību. Māsa Aiga strādā arhitektu birojā Rīgā. Pats kaut kā ‘‘ielavījos’’ zemkopībā, atradu sevi kā agronomu. Lai gan sākumā aizrāva elektronika. Pirms daudziem gadiem “Staburagā” bija raksts, kurā stāstīts par mani un klasesbiedru, kad VEF Kultūras pilī piedalījāmies konkursā ar bezvadu skaņas pastiprinātāju. Pēc vidusskolas gāju uz Rīgas Tehnisko universitāti, bet sapratu, ka tas tomēr nebūs man — nepadodas man augstākā matemātika, un nepatīk man Rīga. Lauksaimniecība, Latvijas Lauksaimniecības universitāte (LLU) bija kā rezerves variants. Jelgava ir arī daudz patīkamāka pilsēta — visur var aiziet kājām, nav stundām jāsēž sabiedriskajā transportā.
Krapē ir savs dārziņš, nomājam no pagasta vēl pāris hektāru zemes un nodarbojamies ar biškopību. Šobrīd ir 16 stropi, vajag 30, lai saņemtu ES atbalstu lauksaimniecībai. Tēvs nelielu pieredzi biškopībā ieguva bērnībā, un ar to pietika, lai pirms trim gadiem paņemtu pirmos stropus. Krapē audzējam nektāraugus — facēliju, bišu amoliņu. Ir pašiem sava tehnika, arī sēšanai, aršanai.
— Agrāk būt agronomam bija prestiži.
— Tagad jaunieši pārsvarā nezina, ko tas nozīmē. Pārsvarā asociē ar lauku darbiem, kaut kāds zemnieks. No laika, kad mācījos Skrīveros, tikai viens paziņa — Armands — bija saistīts ar agronomiju. Viņš ir no Pēterfeldu ģimenes. Arī man, kad sāku mācīties LLU 1. kursā, nebija lielas izpratnes par to, ko dara agronoms. 2. kursā jau mācīja specialitāti, un liels pluss bija prakses laiks. Seši mēneši pagāja Blīdenē kursabiedra zemnieku saimniecībā. Viņam ir 2000 ha zemes, gribēju redzēt, kā notiek darbi tik lielā saimniecībā. Ar viņa palīdzību ieguvu traktorista apliecību un vasarās bieži esmu pie viņa, izmantoju iespēju strādāt ar traktoru, un šī pieredze noder darbā institūtā Skrīveros. Studiju laikā te biju praksē, vēlāk, kad no darba aizgāja agronome, man to piedāvāja.
— Remontējot traktorus, atņemsi vietējiem darbu.
— Nav runa par atņemšanu. Pieredze palīdz darbā, mani vairs nevar apmuļķot, zinu, kas ir kas. Kad ir laiks, palīdzu remontēt traktorus, un šajā karstumā kulšanas laikā eju palīgā tīrīt kombainus.
Gadās arī misēkļi
— Kādi ir tavi pienākumi institūtā?
— Rīts sākas ar mazu apspriedi starp traktoristiem un agronomiem. Skrīveros man darbs vairāk ar tauriņziežiem, Ausmai ar stiebrzālēm. Pirms tam no kolēģiem selekcijas nodaļā esmu uzzinājis, kādus darbus nepieciešams veikt, un tos tad cenšos sadalīt. Jāplāno, kad ko kult, kuru lauku art, smidzināt. Vismaz reizi nedēļā braucu apskatīt visus laukus. Tas nenozīmē piebraukt pie lauka un paskatīties pa logu. Jāiet dziļāk laukā, jāskatās, kādā stadijā ir augi, kas tiem nepieciešams, cik tālu līdz ražas novākšanai. Tā kā strādāju vien otro mēnesi, ļoti daudz palīdz pieredzējušie kolēģi. Arī pats eju, prasu. Otrs darbības virziens ir šķirņu pavairošana. Zinātnieks man iedod sēkliņas, un mans uzdevums ir tās iesēt, izaudzēt, ievākt ražu, lai sēklas materiālu varētu pārdot. Šogad esmu iesējis jau divus laukus. Pavairošanai parasti izvēlas 2 līdz 3 ha lielus laukus.
— Tev pagadījies nestandarta gads — liels sausums, karstums.
— Ražas ziņā jā, bet kulšana šogad var notikt pakāpeniski, darbus var laikus ieplānot, tie nav jāsasteidz pāris nedēļās. Pagājušajā gadā pirmie kulšanas mēģinājumi bija augustā. Šogad dažas laukaugu kultūras nogatavojās jau jūlija otrajā pusē. Vieglāk būs arī sasēt ziemājus.
— Zemkopība nav nozare, kurā rezultāts ir tūlītējs un acīmredzams.
— Arī grūti prognozējama. Arī laikapstākļu dēļ. Patīkami, ja nosmidzini lauku un vēlāk redzi, ka visas nezālītes nobeigušās. Gadās misēkļi. Bija saspringti ar darbiem, un traktors ar smidzinātāju bija brīvs, domāju, izmantošu iespēju. Tajā dienā arī nesolīja lietu. Lauku apstrādājām, bet tomēr uzlija un rezultātā nezāles turpina augt.
— Tavas ambīcijas, mērķi šajā darbā.
— Pāris gadu strādāt pieredzes iegūšanai. Iestājos maģistros, pagājušajā nedēļā parakstīju līgumu, un ambīcija ir iegūt maģistra grādu. Kolēģi institūtā teic, lai eju arī tālāk, — iegūstu doktora grādu un tad jau varu tēmēt arī uz institūta direktora vietu. Tas nav nemaz tik nereāli. Pirmkārt, direktorus ieceļ noteiktam laikam, otrkārt, lai amatu ieņemtu, nepieciešams doktora grāds. Ja tiešām gribētu iegūt doktora grādu, pagaidām līdz galam par to neesmu pārliecināts, tas varētu notikt, kad man būs 35, vēlākais, 40 gadu.
— Cik svarīgi tev darīt to, kas patīk, un cik nozīmīgs ir atalgojums?
— Atalgojums ir ļoti svarīgs, varbūt pat vissvarīgākais. Šeit strādājot, pagaidām tas nepiepildās. Par nākotni domājot, tas nav maznozīmīgi. Protams, liels bonuss ir, ka man patīk tas, ko daru. Tagad gribu iestrādāties, saprast, cik liela slodze man ir, un tad domāt par direktora vietnieka vietu. Pašam jāsaprot, vai to spēšu.
— Vai agronoms var “aiznest darbu mājās’’?
— Cenšos to nedarīt. Bet, tā kā viens lauks ir ceļā uz mājām, tad ļoti bieži iebraucu, apskatos, kas pa dienu noticis. Ceļa remontu dēļ uz tālākajiem laukiem aizbraukt grūtāk, tāpēc to daru pēc darba laika. Mājās es izglītojos — lasu grāmatas, tagad, piemēram, par pesticīdu marķējumiem. Citādi jau nevar.
— Interesanta literatūra vakariem.
— Ir tā, ka romāni un līdzīgas grāmatas mani nekad nav aizrāvušas. Arī skolas laikā lasītāju enciklopēdijas.
Dators “pie tā tur koka” vietā
— Brīvais laiks paiet, interesējoties par pesticīdiem, tauriņziežiem?
— Tad jau es nojūgtos. Pēdējā laikā visapkārt notiek zaļumballes. Braucu uz visām. Biju Lēdmanē, Jumpravā, Madlienā. Mērķis — labi pavadīt laiku. Mācoties nebija laika tādām muļķībām. Tagad ir. Nedaudz sportoju — izskrienu aplīti gar veco Krapes skolu. Ļoti reti, bet dažreiz makšķerēju. Bērnībā to darīju biežāk. Vienam to darīt nav interesanti, tāpēc mēģinu sarunāt čomus. Makšķerēt braucam procesa, ne zivju dēļ. Atceros, ka bērnībā kopā ar draugu no Rīgas makšķerēt gājām gandrīz katru dienu. Pa visu vasaru tā arī neko nenoķērām. Nekāds lielais makšķernieks neesmu.
— Ikdienu pavadot Skrīveros, šī vieta jau nešķiet vienmuļa?
— Skrīveri man vienmēr patikuši. Arī tad, kad mācījos skolā un dzīvoju kopmītnēs. Nav šeit debesskrāpju un ielas, kurās saule nekad neiespīd. Tas man patīk. Ļoti zaļš, un man pat ir doma ar laiku pārcelties no Krapes uz Skrīveriem. Tuvāk darbam, varēšu rītos celties stundu vēlāk.
— Domājot par jauniešiem, kuriem tagad jārisina turpmākās izglītošanās jautājums. Vai par agronomu var kļūt tipisks pilsētnieks?
— Manā kursā bija divi visīstākie pilsētnieki. Pabeidza augstskolu, varbūt kaut kas no viņiem arī sanāks, bet kopumā ļoti pavirši. Arī studijās viņi īpaši neiedziļinājās. Tomēr saknēm jābūt zemkopībā. Lielākajai daļai studentu vecākiem bija sava — lielāka vai mazāka — saimniecība.
— Vai tu labprāt vadītu savu 2000 hektāru lielu saimniecību?
— Manā gadījumā tas ir diezgan nereāli. Ja vien ieprecos kādā ģimenē un šādu saimniecību mantoju. Ja man būtu izdevība, liktenis ieliktu rokās šādu saimniecību, protams, nelaistu garām.
— Ārzemes tevi nevilina?
— Vienīgā reize, kad biju ārzemēs — vidusskolas laikā ekskursijā Igaunijā. Tas būtu ļoti noderīgi — iegūt pieredzi, piemēram, kādā saimniecībā Zviedrijā vai Holandē.
— Vari izvērtēt, salīdzināt, kā mācīja agronomus agrāk un kā tas notiek tagad?
— Cik zinu, tad universitātē mācīšanas stils nav mainījies gadiem. Lielākā atšķirība no agronoma darba toreiz un tagad ir tehnoloģiju lietošana. Skrīveros man daudz dokumentu, failu ir papīra veidā, un pamazām tos ievadu datorā. Otra lieta, ko mēģinu mainīt, ir laika gaitā iegājušies nosaukumi. Traktoristi, kas institūtā strādā gadiem, zina, kurš ir lauks “pie tā tur koka”. Man šādi apraksti neko nenozīmē, tāpēc sāku lietot elektroniskās kartes. Tās ir arī izdrukātas, pieliktas pie sienas, un traktoristiem lauku, kurš jāapstrādā, rādu šajā kartē. Pretējā gadījumā man nāktos ļoti ilgi mācīties no galvas visus specifiskos tautā iegājušos apzīmējumus.
— Vai, šeit strādājot, tev ir misijas apziņa?
— Institūta misija ir zinātne, uzdevums selekcionēt jaunus augus. Mana misija ir palīdzēt šajā darbā, lai viņiem viss izdotos. Arī noturēt institūtu, lai tas darbotos vēl daudzus gadus. ◆
