Recesija daudzās Eiropas un pasaules valstīs šogad varētu padziļināties, tomēr Latvijas uzņēmēji krīzes gados ir iemācījušies būt pietiekami elastīgi, lai par spīti gaidāmajām globālajām problēmām spētu turpināt attīstīties — tā intervijā atzīst “SEB bankas” makroekonomikas eksperts Dainis Gašpuitis.
— Kāds ir gaidāms šis gads Latvijas ekonomikā?
— Lai runātu par šo gadu, vispirms ir jāsaprot, kas ir noticis pērn, kā arī tas fons, kas ir ārpus Latvijas. Liela daļa mūsu panākumu ir saistīti ar to, ka esam spējuši audzēt savu eksportu un skatīties uz jauniem eksporta tirgiem. Vēl pērnā gada sākumā gaidījām, ka ekonomikas izaugsme samazināsies, bet Latvijā tas nav tik izteikti noticis, savukārt reģionā kopumā šī samazināšanās ir bijusi ļoti izteikta. Šogad Baltijas jūras reģionā izaugsme varētu saglabāties tajā pašā līmenī kā pērn, kas ļauj skatīties nākotnē pozitīvi. Latvijas ekonomika ir apliecinājusi savu uzticamību un spēju uztvert jaunās iespējas, ko radījusi globālā krīze, mēs turpināsim saņemt ES fondu līdzekļus un sadarbību ar Austrumu kaimiņiem. Pamazām mēģinām skatīties arī uz tālākiem pasaules reģioniem. Tādējādi varam sagaidīt, ka izaugsme būs lēnāka, bet tā neapstāsies. Uz šī fona jāatceras, ka šogad eirozonas ekonomikā būs visnotaļ smaga situācija. Eirozonā recesija varētu būt visai stabila ar tendenci padziļināties. Daudz kas būs atkarīgs no tā, cik lielā mērā Eiropas līderi būs spējīgi šo nenoteiktību mazināt, piedāvājot konkrētus risinājumus, ko uzņēmēji gaida. Visticamāk mēs varētu sagaidīt ne īpaši pozitīvu gada sākumu.
— Kāpēc?
— Tas saistīts ar ASV fiskālo ietekmi. Respektīvi, runa ir par nespēju panākt kompromisus attiecībā uz nodokļu atlaižu saglabāšanu, par budžeta izdevumu ‘‘griešanu’’ Amerikā. Tam visam varētu būt pietiekami liela globālā ietekme, ietekmējot ekonomisko noskaņojumu dažādos reģionos visā pasaulē. Ja šie jautājumi varētu tikt risināti un situācija ASV gūtu kādu pozitīvu elementu, tas varētu uzlabot arī globālo ekonomiku.
Pozitīvu efektu varētu radīt arī tas, ka samērā sarežģīto Eiropas ekonomiku var līdzsvarot Ķīnas stabilizēšanās, kas ļauj mums prognozēt tādu pašu elastību mūsu uzņēmējiem, kāda viņiem ir bijusi gan pērn, gan iepriekš, turpinot izmantot konkurētspējas priekšrocības, ko mēs strauji atguvām krīzes periodā. Varam redzēt arī eksporta tālāku attīstību, kas radītu labākus priekšnosacījumus patēriņa attīstībai, darba algas pieaugumam, bezdarba samazinājumam, nodrošinot veselīgu, bet samērīgu izaugsmi.
— Cik lielā mērā var prognozēt ekonomikas izaugsmi šogad?
— Pašreiz prognozējam, ka tā varētu būt 3,8% apmērā no IKP.
— Kā ir iespējams, ka eirozonas valstīs, kas veido vairāk nekā 70% no mūsu eksporta apjoma, gaidāma recesija, bet Latvijā — izaugsme?
— Jāsaprot, ka šī eirozonas recesija gan ir, bet tas nenozīmē, ka ekonomika apstājas. Savulaik populārs bija teiciens, ka krīze — tā ir iespēja. Šajā gadījumā uzņēmēji investē un attīstās, protams, stipri vien mērenākos apjomos. Viņi eksportē un vērtē iespējas, kā uzlabot, atgūt savu konkurētspēju. Šajā jomā mēs varam ieiet dažādos jaunos tirgos. Savukārt patērētāji mēģina ietaupīt, iegādājoties dažādas lietas lētāk, un attiecīgi mums rodas iespējas piedāvāt savus pakalpojumus lētāk, efektīvāk. Savulaik, kad patēriņš attīstījās ļoti strauji, protams, Rietumeiropas kompānijas dažādas preces pasūtīja lielos apjomos, ko bija iespējams realizēt milzīgos ražošanas cehos — tādos kā, piemēram, Ķīna. Savukārt šobrīd, kad patēriņš ir ļoti nepārliecinošs, vārīgs, uzņēmēji izvairās veidot lielus uzkrājumus. Pēdējā laikā augušas ir arī transportēšanas izmaksas. Tas viss rada priekšrocības, piemēram, mūsu uzņēmējiem, ka pasūtījumi tiek veikti mazākos apjomos, un to mēs spējam piedāvāt. Mēs citām Eiropas valstīm esam salīdzinoši tuvu, spējot ātri un kvalitatīvi realizēt pasūtījumus. Tirgus konjunktūra mainās, un tas rada priekšrocības tādiem uzņēmējiem, kas saredz jaunās priekšrocības. Šajā gadījumā situācijā, kad mūsu tirgus krīzes ietekmē strauji saplaka, mūsu uzņēmēji bija spiesti ātri reaģēt uz jaunajām prasībām, kas veicināja mūsu iespēju augt. Investori, kas ir ienākuši Latvijā, piemēram, pārtikas rūpniecībā vai mašīnbūvē, ir no Krievijas. Tie ir Krievijas investori, lai šeit strādātu jau ES tirgum. Un arī tas rada jaunas iespējas. Savukārt skandināvi mēģina mazināt savas izmaksas, pārceļot pakalpojumu vadības centrus uz Baltijas valstīm. Tādējādi skandināvi ietaupa, bet mums tas rada jaunas darba vietas, ļaujot ekonomikai attīstīties. Pārmaiņas mēs kā mazs un elastīgs tirgus dalībnieks varam izmantot — tas bieži vien ir grūti valstīm ar lieliem uzņēmumiem.
— Kādu redzat potenciālo inflācijas kāpumu?
— Visticamāk inflācijas spiediens saglabāsies samērā zems. Vidējā gada inflācija šogad varētu būt ļoti līdzīga pašreizējam tās līmenim — ap 2,3%. Pamatā ir redzams, ka ārējo faktoru spiediens uz cenām saglabājas diezgan vājš, jo globālā inflācija varētu turpināt sarukt. Lielākais nezināmais šajā jomā varētu būt pārtikas cenas. Savulaik radusies ažiotāža saistībā ar pārtikas cenām ir nedaudz norimusi, un strauju izmaiņu varētu nebūt. Straujāku cenu celšanu, piemēram, kartupeļiem, varētu izjust noteiktā brīdī. Pamazām pārtikas cenas turpinās pieaugt — tās visticamāk varētu saglabāties visnotaļ augstā līmenī. Runājot par iekšējiem faktoriem, jāteic, ka tie ir samērīgi, neraisot strauju cenu kāpumu. Darba samaksa pieaugs salīdzinoši mēreni — četri pieci procenti. Spiediens uz darba algām turpinās pieaugt, bet tas ir ilgāka laika jautājums, ņemot vērā, ka bezdarba līmenis joprojām ir pietiekami augsts. Valdība skatīsies, kādus lēmumus pieņemt, lai strauju inflācijas kāpumu nepieļautu. Šis gads būs zemas inflācijas zīmē, ļaujot iedzīvotājiem uzlabot savu pirktspēju. Protams, riski, kas saistīti ar pārtikas un naftas cenām, saglabāsies. Ražas un tādējādi arī cenas vistiešākajā mērā ir saistītas ar laika apstākļiem, kas savukārt pasaulē kļūst aizvien nepastāvīgāki. Ir grūti prognozēt, kāda situācija šajā jomā būs šīgada rudenī. Līdzīga situācija arī saistībā ar naftas cenām — nav iespējams prognozēt militāro konfliktu eskalēšanos attiecībās starp Irānu un Rietumiem. Jebkurā gadījumā riski ir, un jebkurā brīdī var notikt kādi eksce-si.
— Nosaucāt arī bezdarba rādītājus. Kādu redzat situāciju šajā jomā?
— Daudzās nozarēs veidojas tā dēvētās šaurās vietas jeb pudeles kakls, kad pieprasījums ir pēc darbiniekiem ar specifiskām prasmēm, zināšanām. Šobrīd faktiski jau notiek izglītības sistēmas pārorientēšanās un citas darbības, kas varētu radīt iespēju bezdarbniekiem pamanīt jaunas darba iespējas. Ja mēs izvairīsimies no galīgi negatīviem scenārijiem, piemēram, eirozonas sairšanas vai arī ASV ekonomikas negatīvās ietekmes uz mūsu valsts situāciju. Bezdarba līmenis arī šogad pamazām samazināsies un pozitīvās tendences nebeigsies. Protams, liela problēma ir valsts reģionālie punkti. Valdībai būs nopietni jāpiestrādā, lai panāktu, ka ekonomiskā aktivitāte tajos ir sabalansēta, lai iekšējā darbaspēka mobilitāte būtu augstāka. Ekonomiskā aktivitāte ir jāpaceļ tur, kur tā šobrīd ir viszemākā.Vismaz Rīgā dažās nozarēs bezdarbs ir minimāls.
