Cesvaines jaunuzceltās vidusskolas atklāšanai, sākoties jaunajam mācību gadam, vajadzēja būt svētkiem visiem.
Cesvaines jaunuzceltās vidusskolas atklāšanai, sākoties jaunajam mācību gadam, vajadzēja būt svētkiem visiem. Taču tā nebūs, kaut gan šī ir vienīgā skola, kas Latvijā no jauna uzcelta pēc valsts neatkarības atjaunošanas. Pirmo skolas zvanu kopā ar 600 skolēniem neklausīsies ne Valsts prezidents Valdis Zatlers, ne Ministru prezidents Aigars Kalvītis un pat ne izglītības un zinātnes ministre Baiba Rivža. Nožēlojami, ka tik skaists notikums kārtējo reizi atklāj, cik ļoti mūsu valsts vadītāju vārdi nesaskan ar viņu darbiem.
Kad pirms pieciem gadiem nodega Cesvaines pils, kurā bija iekārtota vidusskola, skolēnus izvietoja pielāgotās telpās, un mācības turpinājās. Līdz Cesvaines dome nolēma, ka jābūvē jauna vidusskola. Toreiz šo ideju atbalstīja un arī finansiālo palīdzību solīja valdība, un tās pārstāvji ar lielu “pompu” piedalījās jaunās skolas pirmā pamatakmens ielikšanā. Taču pēc trijiem gadiem solījumi izplēnējuši. Cesvaines domes lūgto divu miljonu vietā, kas bija nepieciešami skolas pabeigšanai, piešķirts vien 400 tūkstošu latu, tāpēc cesvainieši nu palikuši būvfirmai parādā lielu naudassummu.
Ministru prezidents Kalvītis un izglītības un zinātnes ministre Rivža nu izbrīnā savelk uzacis un paziņo, ka skolas būvēšana ir tikai pašvaldības ziņā, tāpēc tai pašai jātiek galā ar savām finansiālajām problēmām. Nevajadzēja uzņemties tādas saistības, ja zināja, ka netiks ar tām galā! Cesvaines mērs Vilnis Špats nu karalaukā palicis viens, kaut gan valdība deklarē, ka izglītība mūsu valstī ir prioritāte.
Patiesībā visam pamatā atkal ir politiskās spēlītes. Cesvaines mērs ir no “Jaunā laika”, tātad no valdībai nedraudzīgas partijas. Arī līdz šim valsts investīcijas dalītas atbilstoši partijiskajai piederībai, kaut gan sarunās ar žurnālistiem ministri vienmēr mēģinājuši atrunāties, apgalvojot, ka vispirms nauda piešķirama iesāktajiem projektiem un tikai pēc tam jauniem. Taču fakti un skaitļi rāda ko citu. Skumji, ka šādā brīdī valdības vīri domā par partiju un politiku, nevis bērnu interesēm. Tāpēc nav jābrīnās, ka jaunieši saka — es mīlu šo zemi, bet nemīlu šo valsti. Manuprāt, ja Latvijas valdība vēlas, lai šajā zemē dzīvotu izglītoti cilvēki un nebēgtu projām no laukiem, tad atbildība par jaunās skolas celtniecību pilnībā bija jāuzņemas valstij!
