Andris jaunās darba mašīnas spogulītī vērtējoši sevi apskatīja. Viņš sev patika. Jaunais uzvalks derēja kā uzliets. Njā, un apmeklēt solāriju, kā sākumā šķita, nemaz nav tik absurda ideja.
Andris jaunās darba mašīnas spogulītī vērtējoši sevi apskatīja. Viņš sev patika. Jaunais uzvalks derēja kā uzliets. Njā, un apmeklēt solāriju, kā sākumā šķita, nemaz nav tik absurda ideja. “Seja veselīga, viegli brūnā iedeguma tonī, nav bāla, ar zilganiem riņķiem zem acīm kā citiem džekiem no biroja,” viņš prātoja. Andra darbā ārējam izskatam ir liela nozīme. Viņa amats ir tirdzniecības menedžeris, un katru dienu viņš tiekas ar daudziem cilvēkiem.
Jaunajam vīrietim jau vairākus mēnešus likās, ka ir laiks meklēt citu darbu. It kā jau viss kārtībā, bet kaut kā pietrūka. Andris īsti nevarēja saprast, kas ir viņa neapmierinātības cēlonis — algu palielināja pirms pāris mēnešiem, jaunajā menedžera amatā apstiprināts pirms pusgada, tikai… Andris klaji neatzinās, bet iekšēji sapņoja par to mirkli, kad uzņēmuma vadītājs pateiks aptuveni šādus vārdus: “Andri, tu esi viens no uzņēmuma labākajiem darbiniekiem. Kopš tu strādā mūsu kolektīvā, organizācijas darbība ieguvusi pavisam jaunus apveidus. Paldies tev par to! Prieks, ka tu strādā ar mums!” Andris pat tuvākajiem draugiem kautrējās atklāt, cik svarīga viņam ir publiski izteikta atzinība. Viņš arī saprata, ka par labu darbu saņem pieņemamu atalgojumu, kolēģu cieņu un vadības labvēlību, bet…
Un tad Andrim piešķīra auto, kura sānus rotāja uzņēmuma logo, un vēl piedevām apmaksāja ceļa un ekspluatācijas izdevumus. Tagad viņš saprata, ka ir novērtēts, kaut nekādu diplomu un goda rakstu nesaņēma, bet tomēr saprata, ka auto piešķir kā apliecinājumu — viņš ir labs darbinieks.
