Laukos arvien biežāk redzamas viensētas, mājas, kas palikušas bez saimnieka. To pagalmi aizaug, jumti sakrītas, un drīz vien agrākās ģimeņu ligzdas pārvēršas aukstos, biedējošos graustos. Šāds liktenis piemeklētu arī Neretas pagasta “Sēļus”, ja nebūtu jauno īrnieku. Ēka, kura nes kultūrvēsturiskā novada vārdu, tās aprises, iemītnieki atspoguļo zemes, kurā māja celta, vienu no šībrīža realitātes šķautnēm.
Dzīvā glezna dubļu rāmī
Aiz Neretas pagasta centra asfalta klājums apraujas. Tālāk braucot Lietuvas robežas virzienā, pārvietoties var tikai pa vienu zemes ceļa pusi. Otra ir tā sabojāta, ka tikai smagās mašīnas spēj izkārpīties caur dziļajām dubļu risēm. Pretī braucošā vieglā automašīna drošā attālumā tomēr pārkārtojas savā braukšanas joslā, lai palaistu garām redakcijas auto.
Pāris kilometru no Lietuvas robežas ceļa kreisajā pusē pakalns, mālos iebrauktu sliežu malā uzraksts “Privātīpašums”. Auto kādu brīdi spītīgi rāpjas uz priekšu, tad pusceļā apstājas. Pamanījusi braucējus, pretī iznāk jauna sieviete. Kalna galā vējš traucē sarunāties, bet īsajā ceļa gabalā līdz mājai acīm garām nepaslīd skaistais skats uz Sēlijas mežiem tālumā. Dzīvajā gleznā noraugās prāva pelēka koka māja un pāris saimniecības ēku.
Virtuvē uguns sirdīgi plosa malkas pagales. Plašās telpas vienā stūrī ierīkota vanna, līdzās tai ar malku apkurināms ūdens sildītājs. Saimniece Inese Strumska iepazīstina ar vienu no iemītniekiem, drauga tēvu Daumantu Banderu.
Sliktā pieredze attur
Inese šurp atnākusi no netālā Rites pagasta. Tur joprojām dzīvo viņas māte. Inese apguvusi Saukas arodvidusskolas lauksaimniecības kursu. Jaunā sieviete, pērn nosvinējusi 35. dzimšanas dienu, pieļauj domu, ka tālākā nākotnē varētu atgriezties dzimtajās mājās. Ģimene iepriekš vairākus gadus par savām mājām sauca īrētu ēku Neretas centrā, bet pārcelšanās uz attālāku vietu bijusi tieši laikā. Inese teic, ka vienmēr paticies dzīvot savrupi.
Viņa stāsta, ka “Sēļu” bijušie saimnieki Neretas pusi pametuši, devušies uz Rīgu, māju un zemi ap to pārdevuši vietējam uzņēmējam. Viņš to savukārt pirms četriem gadiem nodevis pārziņā savam strādniekam. Pašlaik vasarās ģimene piemājas zemi izmanto mazdārziņam, turpina kopt iepriekšējo saimnieku izveidoto ābeļdārzu. Vasarā Inese strādā tuvākajā apkārtnē pieejamos gadījuma darbus — stāda eglītes, palīdz lauku darbos, sēņo un ogo. Negatīvā pieredze, strādājot pie saimniekiem un paliekot bez solītās samaksas, nemudinot meklēt jaunu darba iespēju. Draugam nepatīkot kūts smaka, tāpēc uz to pusi Inese aplam neraujas. Tā vietā bieži uzņēmusies auklēt kādu no astoņiem māsas un brāļa bērniem.
“Titānu” iekur tēva ērtībām
Draugs strādā meža darbos un ir vienīgais ģimenes apgādnieks. Viņa tēvs Daumants Banders kopš 2012. gada pārvietojas tikai ratiņkrēslā. Pērn Ziemassvētkos nosvinējis apaļus 80. Ārsts neesot vēlējies ķēpāties, pat nepieskaroties noteicis diagnozi — gangrēna — un licis kreiso kāju noņemt. Kāds cits ārsts otru kāju saglābis. Teicis, ka arī noņemto varēja glābt.
Daumants pēdējos desmit darba gadus veltījis ceļu būvei. Strādājis Aizkraukles ceļu rajona Neretas iecirknī par meistaru, vadījis darbus jaunbūvēs. Pēdējais objekts pirms došanās pensijā — ceļš no Neretas apļa līdz Zalvei. Darbs bijis pamatīgs, norakts vairāk kā piecus metrus biezs kūdras slānis.
Daudz laika un naudas nepieciešams mājas remontam, bet būtiskie darbi paveikti jau pirmajā gadā pēc ievākšanās. No akas sētsvidū līdz virtuvei ierīkots ūdensvads, pielabots jumts, iespēju robežās vizuāli uzlabota virtuve. Pagaidām ikdienā jāiztiek vien ar auksto ūdeni, bet “titānu” jeb lielo malkas katlu ūdens sildīšanai darbina galvenokārt tēvam. Kamēr viņam vēl bija abas kājas, istabā nav sēdējis. Vasarā jau piecos rītā dārzā ar izkapti darbojies.
Iztikas līdzekļus ģimenei palīdzot ietaupīt Lietuvas tuvums, Suvainišķu ciems. Piemēram, lielais balons ar gāzi tur par sešiem eiro lētāks nekā Latvijā. Arī pārtiku un citas pirmās nepieciešamības preces nereti iegādājas “ārzemēs”. Lielākie izdevumi, virs trim simtiem eiro, ir malkas iegādei. Vienu malkas kravu Daumantam kā 1. grupas invalīdam piešķir pašvaldība.
“Kā ir, tā ir labi,” šķiroties saka Inese, kad jautāju par viņas nostāju attiecībā uz šībrīža situāciju un iespēju meklēt darbu ārzemēs. Pirms vairākiem gadiem esot bijis piedāvājums doties uz Dāniju, bet to neesot nopietni apsvērusi. ◆
