Zirga gads man sācies vienos auļos. Gribas taču ātrāk aptaustīt eiro. Es tā ieviešanai savā dzīvē esmu sagatavojusies gan teorētiski, gan praktiski. Vakar veikalā izdevu pēdējos 20 latus un nopirku divas sērkociņu kastītes. Atlikumu man izdeva eiro. Tad nu darīju, kā mācīja televīzijas reklāmās: pacēlu katru banknoti pret gaismu, burzīju to pirkstos un pēc tam cieši skatījos acīs pārdevējai — man taču jābūt pārliecinātai, ka nesaņemu viltotu naudu. Daži pircēji gan nebija mierā, ka es aizkavēju rindu, bet pret eiro taču nevaru izturēties tik vieglprātīgi kā pret latiem, kad ņēmu, ko deva. Jaunu maku gan vēl nenopirku, tāpēc pagaidām naudu likšu divos polietilēna maisiņos — vienā latus un santīmus, otrā — eiro un centus.
Bet galvenais — man dzīvē atkal ir kā dziesmā: “Ja tevi nemīl neviens,/ Tev taču ir, ko mīlēt…”. Es brīžiem šaubos, vai Indriķis mani mīl, bet zinu, ka man tagad pienācis eiro mīlēšanas laiks. ◆
