Divus mēnešus pēc studiju gada sākuma tikāmies ar Viļņa Plūmes piemiņas stipendijas sesto saņēmēju Ulvi Blathenu, kurš ar pilnu sparu sācis studijas Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Datorzinātņu fakultātē. Ulvis stāsta par savām pirmajām studiju nedēļām Rīgā un vēlmi turpināt dziedāt sev mīļajā korī “De Cantare”.
— Vai sen zināji, ko vēlēsies studēt?
— Patiesībā studēt datorzinātni izlēmu tikai aptuveni pusgadu pirms vidusskolas beigšanas. Kopš bērnības aizrāvos ar angļu valodu un biju domājis studēt tulkošanu, tāpat apsvēru arī fiziku un grāmatvedību, tā ka domu bija daudz un dažādas! Gandrīz visu vidusskolas laiku biju pārdomās un nelielā stresā par nākotni, jo apsvēru četras tik dažādas sfēras. Manu izvēli par labu datorzinātnēm noteica praktiskā pieredze programmēšanā vidusskolā, kad atklāju, cik ļoti man patīk algoritmizēt, risināt problēmas un pierakstīt tās kodā. Izlēmu, lai arī grūti man vajadzētu bruģēt savu ceļu šajā virzienā. Ar universitātes izvēli gan problēmu nebija — izvēlējos RTU prestiža dēļ.
— Kāds bija tavs pirmais studiju mēnesis Rīgā?
— Man adaptēties bija daudz vieglāk, nekā biju gaidījis. Pirmās pāris dienas vajadzēja lietot telefonā karti un GPS, lai varētu atrast ceļu uz skolu. Pie kā es vēl neesmu pieradis, ir sabiedriskais transports, kuru neesmu izmantojis ārpus vilciena no Rīgas līdz Aizkrauklei. Visgrūtākais, pie kā pierast, ir sevis integrēšana jaunā sabiedrībā. Daudzus gadus esmu dzīvojis diezgan noslēgti, jo esmu introverts cilvēks. Viss gan atrisinās dabīgi studiju laikā, palīdzot citiem ar uzdevumiem un pārrunājot darba termiņus.
— Pastāsti mazliet par saviem hobijiem un brīvo laiku!
— Mani hobiji galvenokārt ir cieši saistīti ar mūziku. Man ļoti patīk dziedāt, un es pastāvīgi cenšos pilnveidot savu vokālo tehniku, proti, elpas kontroli un rezonanses iegūšanu. Dziedu pats sev, un tas man ir ļoti labs veids stresa mazināšanai. Kopš sākumskolas dziedāju ansamblī, tad korī un vēlāk ģimnāzijas korī “De Cantare”. Man ir liela lojalitāte pret “De Cantare” un lielisko diriģentu Eduardu Grāvīti, un es labpāt turpinātu tajā dziedāt, līdzko man būs mazliet vairāk brīvā laika.
— Vai apzināti pieteicies Plūmes stipendijai?
— Ideja pieteikties stipendijai bija manai mammai. Mēs bijām ļoti tuvu lēmumam nepieteikties, jo uzskatīju, ka mani mocītu vainas apziņa, ja stipendiju nesaņemtu kāds cits, kam varbūt tā nepieciešama vairāk. Beigās atzinu, ka tieši tāpēc pastāv Vītolu fonds un eksperti, kas izvērtē, vai man stipendiju piešķirt vai nē.
— Kāda būtu tava dzīve Rīgā, ja nebūtu šīs stipendijas?
— Ja man nebūtu šīs stipendijas, domāju, ka šobrīd dzīvotu pilnīgi citādos apstākļos. Dzīve kopmītnēs nav lēta, un stipendijas pabalsts palīdzēja atrast labus dzīvošanas apstākļus, istabu sev vienam, un man nav nepieciešami papildu līdzekļi no vecākiem. Tas varbūt izklausās kā sīkums, taču ir liels ieguvums ne tikai finansiāli, bet arī emocionāli.
— Lai arī esi tikai studiju sākumā, kādu redzi savu nākotni?
— Esmu ļoti apmierināts ar izvēlēto ceļu, mums ir labi pasniedzēji, mācīšanas stils atbilst manam mācīšanās stilam. Mums jau ir notikusi tā saucamā “karjeras lekcija”, kur man bija iespēja iepazīties ar vairāku uzņēmmumu pārstāvjiem, lai kaut nedaudz gūtu iespaidu par potenciālajām karjeras iespējām pēc studijām. Bija ļoti interesanti uzzināt par darbu ar slimnīcām, kur nepieciešama medi-
cīnisko datu arhivēšana un uzglabāšana, kā arī iepazīties ar tulkošanas uzņēmumu “Tilde”. Iespējams, apvienotas man divas tuvās jomas — tulkošana un datorzinātnes — vienā darbā, būtu lielisks izaicinājums. Pagaidām gan priekšā vēl ir aizņemts un aizraujošs studiju laiks! ◆
