Latvijas handbola izlase atgriezusies no Norvēģijā notiekošā Eiropas čempionāta. Debijā piedzīvoti zaudējumi, gūta pieredze un laba mācība. Latvijas delegācijas sastāvā bija trīs Aizkraukles reģiona pārstāvji — Guntis Ciematnieks, Latvijas Handbola federācijas ģenerālsekretārs, un handbolisti Evars Klešniks un Uvis Strazdiņš.
Spēlē pret aktuālo kontinenta čempioni Spāniju Latvijas izlase piekāpās ar 22:33. Otrajā spēlē piedzīvoja zaudējumu pret labi zināmo Nīderlandes valstsvienību ar 24:32. Eiropas handbola čempionāts Latvijas handbola izlases spēlētājiem noslēdzās grupu turnīra pēdējā spēlē ar rezultātu 27:28, piekāpjoties spēcīgajai Vācijas izlasei.
Guntis Ciematnieks, Latvijas Handbola federācijas ģenerālsekretārs, stāsta: “Pirmajā Eiropas čempionātā, ņemot vērā konkurenci Eiropas handbolā, esam līdzvērtīgi sasniegumiem futbolā, kādi tie bija pirms desmit gadiem. Jāsaprot, kādi bija mūsu resursi, iespējas braukt un cīnīties līdzvērtīgi, piemēram, ar Vācijas Nacionālo izlasi, kas ir galvastiesu pārāka, viena no favorītkomandām pasaulē, ar vairāk nekā 10 miljoniem eiro budžetu. Mēs, mazā Latvija, cienīgi nospēlējām, diemžēl zaudējām, lai gan uzskatu, ka punktu mačā pret Vāciju bijām pelnījuši. Latviju čempionātā pārstāvēja divi Aizkraukles reģiona handbolisti. Pienesums veidojies vairāk nekā desmit gadu garumā, kad treneris Juris Gailis Aizkrauklē izaudzināja spīdošu handbolistu paaudzi, diemžēl treneris savā arodā vairs nestrādā, bet viņa pienesums joprojām jūtams. Un runa nav tikai par abiem Aizkraukles puses pārstāvjiem. Evars Klešniks tiek saukts par “aizsardzības šefu” — centrālā figūra aizsardzībā, līdzīgi kā hokejā bija Sandis Ozoliņš. Viņš ir līderis ne tikai aizsardzībā, bet arī ārpus laukuma. Turpretī Uvis Strazdiņš ir viens no jaunākajiem Latvijas izlases spēlētājiem. Viņš ir Skrīveru “ražojums”, kas nesen absolvējis Murjāņu Sporta ģimnāziju un tagad spēlē Igaunijas komandā. Domāju, viņam ir visas iespējas sevi apliecināt, mēs par viņu vēl dzirdēsim. Latvijas Handbola federācijas centrālais uzdevums ir pēc iespējas labāk sagatavot spēlētājus, lai viņi atrastu “darba vietu” jeb klubu ārpus Latvijas. Pie mums profesionālu klubu nav, līmenis, ko piedāvā Vācija, Skandināvijas un citas valstis, ir nesalīdzināms ar Latvijā pieejamo resursu. Mēs priecājamies, ja Latvijas handbolisti nonāk profesionālā, uz augšu tendētā vidē. Latvijas čempionātā līmenis tādēļ samazinās, bet federācijas pamatuzdevums ir izlases sagatavošana un starti. Ja gribas konkurētspējīgu nacionālo izlasi, tad spēlētājiem jābūt profesionāliem. Pamatsastāvs tāds ir, bet vairums spēlētāju, kas nāk no Latvijas čempionāta, nav tik spējīgi, lai noturētu tempu laukumā. Nogurstot parādās kļūdas, tādēļ neizdevās izdarīt visu, ko vēlējāmies. Ar tiem līdzekļiem, ko šobrīd saņem Latvijas Handbola federācija, mēs nevaram konkurēt ar citām Eiropas handbola lielvalstīm. Drīzāk esam entuziastu pulciņš, kas cītīgi un neatlaidīgi strādā, lai vismaz vienreiz un ne pēdējo reizi nokļūtu Eiropas čempionātā. Ažiotāža ir vajadzīga, esam saņēmuši gan labus vārdus, gan kritiku. Kritiku uztveram pozitīvi, tā palīdz saprast, kas vēl jāizdara, lai šis čempionāts nebūtu vienreizējs pasākums, kā tas bija futbolā.” ◆
