Aizkraukles rajona sporta skolas treneris Ēriks Meirāns jau vairāk nekā 20 gadu ir viens no uzņēmīgajiem cilvēkiem, kurš jauniešiem palīdz apgūt sarežģīto sambo un brīvo cīņu.
Aizkraukles rajona sporta skolas treneris Ēriks Meirāns jau vairāk nekā 20 gadu ir viens no uzņēmīgajiem cilvēkiem, kurš jauniešiem palīdz apgūt sarežģīto sambo un brīvo cīņu. Rīt viņš svin 50 gadu dzīves jubileju.
Trenera dzimtā puse ir Krāslavas rajons. Viņš mācījās Dagdas vidusskolā un pēc Fizkultūras institūta beigšanas tur arī sāka strādāt par fizkultūras skolotāju. Drīz gan puisim vajadzēja doties dienestā.
— Armijas laiku pavadīju Kazahstānā, biju tanka komandieris. Redzēju skaistās dienvidu zemes. Dienests bija smags, bet interesants, jo redzēts patiešām daudz, — stāsta jubilārs.
Milicis un skolotājs
Armijā viņš ieguva virsnieka pakāpi un pēc dienesta skolā neatgriezās, bet iestājās darbā iekšlietu iestādē Rīgā. Ērika pienākums bija arī sargāt valdības vīrus. Vēlāk viņam piedāvāja labu amatu milicijas pārvaldē Aizkrauklē un arī dzīvokli, tāpēc ar ģimeni pārcēlās uz šejieni. Strādāja par kriminālizmeklētāju un arī par nepilngadīgo lietu inspektoru.
— Kā iekšlietu iestādes darbiniekam man bija atļauts papildus strādāt tikai pedagoģijā, un to es arī izmantoju. Pamazām Aizkrauklē sāku trenēt bērnus un jauniešus. Nodarbībās centos iesaistīt arī tos, kuri pārkāpumu dēļ nonāca manā uzmanības lokā darbā. Tomēr sapratu, ka mans aicinājums ir būt trenerim un milicijā uzrakstīju atlūgumu. Gadu mani negribēja laist prom, — saka Ēriks Meirāns.
Dēli sambo čempioni
Ērika kungs ar sambo un brīvo cīņu saistīts jau kopš skolas laikiem. Profesionāli ar to nodarboties neiznāca, jo dienesta dēļ treniņi bija jāpārtrauc. Tomēr panākumi šajos sportaveidos viņam ir, divas reizes iegūts arī Latvijas čempiona tituls veterānu grupā.
Arī abi trenera dēli — 25 gadus vecais Igors un Jurijs, kuram 20 — nodarbojas ar sambo. Viņi abi ir divkārtējie Latvijas čempioni šajā sportaveidā. Tagad dēli strādā Anglijā. Vecākais tur vēlas palikt, bet jaunākais vēl nav izlēmis, ko darīs tālāk.
Jokoju, ka laikam jau savulaik dēliem nebija izvēles, ar ko nodarboties brīvajā laikā, ja tēvs ir treneris. Ērika kungs gan piebilst, ka nekad puikas nav “vilcis” tikai uz sambo un brīvo cīņu. Ja nebūtu intereses, nekas neiznāktu.
— Pats arī esmu nodarbojies ar dažādiem sportaveidiem, kamēr paliku pie viena. Sambo un brīvā cīņa iemāca ne tikai cīnīties, bet vispusīgi attīsta cilvēku, jo šajos sportaveidos jābūt spēcīgam atlētam ar labu reakciju un arī plastiskam. Turklāt bieži gadās traumas. Pēc kārtējā kritiena jaunietim jāspēj piecelties kājās. Diemžēl šodien arvien mazāk jauniešu izvēlas fiziskās aktivitātes, — atzīst treneris.
Daudzi viņa audzēkņi guvuši ievērojamus panākumus pašu mājās un arī pasaulē. Šobrīd arī Sambo federāciju Latvijā vada bijušais aizkrauklietis un Ērika Meirāna trenētais cīkstonis Andrejs Berjukovs.
“Tiesnesi ziepēs!”
Visus šos gadus Ēriks Meirāns ir paaugstinājis arī tiesneša kvalifikāciju. Jau piecus gadus viņš ir starptautiskas klases sambo un brīvās cīņas tiesnesis. Līdz šim viņš tāds Latvijā bija vienīgais, bet tagad šo kategoriju ieguva arī viņa audzēknis un bijušais aizkrauklietis Andrejs Palamarčuks. 2003. gadā viņš iekļauts 12 labāko starptautisko tiesnešu sarakstā. Ērika kungs dodas arī uz mačiem, kur startē Latvijas sambo un brīvās cīņas izlase. Tas ir liels ieguvums mūsu sportistiem, ja blakus ir kāds no savējiem.
Tiesneša darbs ir atbildīgs un grūts. Ēriks Meirāns ir dzirdējis ne vienu vien viņam veltītu niknu izsaucienu, sacensību skatītāji arī saukuši: “Tiesnesi ziepēs!”.
— Sacensību nolikumā ir ierakstīts — ja sportists ir rupjš, tiesnesis var pārtraukt cīņu. Augstas klases sportistiem pietiek ar vienu aizrādījumu. Noteikumi arī paredz — ja skatītāji ir nedisciplinēti, soda sportistu, — skaidro aizkrauklietis.
Starptautisko sacensību tiesāšana prasa lielu piepūli. Ērika kungs atzīst, ka, atgriežoties no tām, nedēļu nevar īsti atgūties. Tad viņš cenšas vairāk būt dabā — peldēties vai vienkārši pabūt pie ūdeņiem. Arī darbs ar jauniešiem palīdz aizmirst savas rūpes.
Draugi saradojas
Šis gads Meirānu ģimenē ir svētkiem bagāts. Apaļa jubileja pašam, sievai, dēliem, un pavasarī nosvinētas arī sudrabkāzas.
Ar sievu Jevgēniju viņš iepazinies interesanti. Ērika kungam kopš skolas laikiem ir labs draugs. Viņš apprecējās un pēc gada svinēja kāzu jubileju. Tā kā Ēriks tobrīd strādāja Rīgā, viņam palūdza sameklēt un ielūgt uz šīm svinībām drauga sievas māsu, kura arī tobrīd strādāja Rīgā — slimnīcā par medmāsu. Tā abi iepazinās un drīz vien paši svinēja kāzas. Tagad Ērikam draugs un radinieks ir vienā personā.
