Šobrīd viens no aktuālākajiem notikumiem joprojām ir gaidā-
mās Saeimas vēlēšanas. Tomēr, jo tuvāk tās, jo vairāk saprotu, ka ar manu dzīves pieredzi un prātu grūti saprast, par ko balsot. Pirms vēlēšanām visi neskopojas ar solījumiem un skaistiem vārdiem. Piemēram, Liepājas pilsētas mērs Uldis Sesks no zaļzemniekiem apgalvo, ka tagadējais premjers Māris Kučinskis ir vislabākais šajā amatā, kuram noteikti jāturpina šis darbs. Nesaku, ka Kučinskis būtu sliktākais, bet dotu viņam tikai kādus 50%. Vispirms jau tāpēc, ka valsts vadītājam perfekti jāpārvalda arī angļu valoda, lai pienācīgi līmenī un brīvi varētu komunicēt starptautiskā mērogā.
Nepārliecina arī “Vienotība” vai tagad “Jaunā Vienotība”, jo atgādina kuģi, kas peld uz viena sāna, un daudzi to pametuši. Līdzīgi ir ar Jutu Strīķi un viņas pārstāvēto partiju — runā jau skaisti, bet vai viņa būs labāka Kučinska vietā? Daudzi ir tik stipri sasmērējušies, ka politikā vairs nav vietas, un tauta to saprot, jo kļūst arvien gudrāka. Manuprāt, politiķe, ko patiesi varēja cienīt, ir bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Viņa nāca no brīvās pasaules, bez kaut kādām ambīcijām pret sociālistisko sistēmu, runāja un rīkojās pārliecinoši. Viņa varēja uzstāties jebkurai publikai ikvienā valstī, un tādus cilvēkus mums vajag arī tagad.
Pārskatot visus sarakstus, esmu par atsevišķiem kandidātiem, bet ne visu partiju kopumā. Ļoti gribētu, lai ievēl jaunos, arī mūsu puses pārstāvjus, bet diemžēl vēlētāji var balsot tikai par viena politiskā spēka kandidātiem. Ticu mūsu jaunajiem, cerot, ka viņi savus darbus virzīs tā, kā nepieciešams tautai, nevis savām personīgajām interesēm. Tikai daudz ko noteic partijas nostāja, un deputātiem jālemj tā, kā noteikusi partijas vadība. Tā ir dilemma, ar ko jāsaskaras daudziem. Jācer, ka ar savām idejām jaunie spēs mainīt arī iesīkstējušus viedokļus, pretoties uzspiestām domām, un tad valstī kaut kas sāks mainīties uz labo pusi.
Savulaik arī es abām rokām balsoju par neatkarīgu Latviju, bet ne tādu, kāda tā ir šobrīd. Daudzas valstis savā brīvības un demokrātijas attīstībā jau bija uz saviem “grābekļiem” uzkāpušas, un vai mums bija jāatkārto tas pats? Es uzskatu, ka liela kļūda bija nekontrolētā privatizācija, kā tautā precīzi to nodēvēja par “prihvatizāciju”. Vēl viena lieta, kas turpina graut valsti, ir “aplokšņu” algas. Tur aiziet daļa mūsu nodokļu un pensiju. Savā darba dzīvē arī esmu saņēmis daļu algas “aploksnē”, par ko sāpēja sirds. Kad darba devējam teicu, lai maksā nodokļus no pilnas summas, viņš nebija ar mieru, arī man vajadzēja samierināties. Ja zaudētu darbu, citu tik vienkārši savos gados neatrastu, un tā bija arī citiem. Tagad daudzi gados jauni cilvēki nemaz negrib, lai viņiem atskaita visus nodokļus, jo nav pārliecības, ka reiz būs pensija. Nav ticības valstij. Savulaik, kad precējāmies, abi ar sievu parēķinājām, ka vienā laikā aiziesim pensijā. Tagad es jau dažus gadus tajā esmu, bet sievai pielika desmit gadus un jāstrādā joprojām. Tāpat nevaru piedot, ka samazināja pensiju par padomju laikā nostrādātajiem gadiem cilvēkiem, kuri dzimuši pēc 1952. gada 1. janvāra — mēs esot strādājuši citā valstī! Kā toreizējai labklājības ministrei Ilzei Viņķelei nebija kauna ko tādu apgalvot, un vai viņa un citi nebija tepat, kur mēs visi! Vai arī viņa daļu savas dzīves tā vienkārši izsvītroja?
Tomēr uzskatu, ka aplokšņu algu sistēmu var izskaust, bet vajadzīga stingra kontrole. Kad vēl strādāju autoservisa uzņēmumā, mūs pārbaudīja pamatīgi un regulāri, tāpēc neviens neuzdrošinājās neiedot klientam čeku pat par visniecīgāko summu. Visi baidījās par savu vietu. Tagad Valsts ieņēmumu dienesta darbinieku skaits ir samazināts, un tik lielas kontroles vairs nav.
Ja cilvēkus pieradinās maksāt nodokļus, valstij būs tik nepieciešamā nauda un nevajadzēs ieviest papildu pasākumus. Piemēram, obligāto veselības apdrošināšanas maksājumu. Šis jautājums tiek cilāts jau no laika, kad Ingrīda Circene bija veselības ministre. Tas viss ir saistīts — ja valstī attiecīgā līmenī nokārtotu algu jautājumu, viss būtu kārtībā, bet to nevar izdarīt, kamēr neattīsta ražošanu. Lai kaut kas būtu, jāprot radīt. Otrs, tās pašas “aplokšņu” algas. Tā ka — cik garš, tik plats. Par laimi, pensionārus šīs izmaiņas neskars, un nebūs papildus jāmaksā, jo kam gan visvairāk vajag veselības aprūpi, ja ne pensionāriem.
Atkal atsākas diskusijas Saeimā par tautas vēlētu prezidentu. Kamēr neesam to izmēģinājuši, domāju, cilvēkiem jādod šāda iespēja. Ja iedzīvotāji var balsot vēlēšanās un dažādos referendumos, tad kāpēc arī nevēlēt prezidentu? Kandidātus gan vajadzētu izvirzīt ne vairāk kā vienu no katra novada — Zemgales, Vidzemes, Latgales un Kurzemes, jo vairāk radītu sajukumu.
Nerimstas arī runas par to, vai vajadzētu publiskot tā dēvētos čekas maisus. Kāpēc to nevarēja izdarīt jau pirms desmit gadiem? Tāpēc, ka daudzi ietekmīgi cilvēki baidās tajos ieraudzīt savu vai tuvinieka vārdu. Man no tā nav bail, lai gan neviens tā laika cilvēks nevar būt drošs, ka nav iekļauts ziņotāju sarakstos. Arī es biju partijas biedrs, jo citādāk nevarēju būt kolhoza iecirkņa priekšnieks. Man par to nav kauns, jo tāds bija laiks un kārtība. Kad partijas kandidāta gads gāja uz beigām, kompartijā mani stundu “presēja”, lai kļūstu par ziņotāju. Tomēr teicu “nē” — tēva brālis bija leģionārs, mātes māsa bija precējusies ar aizsargu, un tēvs nekad nebija liedzis zināt par Latvijas brīvvalsts laiku, sarkanbaltsarkano karogu un himnu. Daudzi par saviem brīvajiem uzskatiem jau bija cietuši. Tāpēc partijā stājos, jo tā vajadzēja darbam, bet būt par “stukaču” atteicos. Tomēr nav jau teikts, ka tāpēc mani neiekļāva tajos sarakstos, bet šobrīd jau tas vairs nav svarīgi.
Ārpus politikas un ikdienas gaitām turpinās vasarīgais laiks, ko izmantojam gan dārza darbos, gan ceļojot, arī tepat Latvijā. Savulaik vadīju uzņēmuma “A. A. Mežmalas” liellaivu “Lāčplēsis”, kas ļoti patika. Braucot pa Daugavu, katru reizi pārliecinos, cik no upes puses tā ir skaista. Jā, ar Pļaviņu hidroelektrostacijas uzbūvēšanu daudz iznīcināts, bet veidojas kas cits, un skaisti to redzēt un baudīt.
