Tajā dienā Elga domāja tikai vienu — kā visu pagūt. Nelīdzēja arī vīra Jāņa mierinājuma vārdi, ka viss būs labi un viņš palīdzēs.
Tās dienas maratonu, kā Elga to pati nodēvēja, sāka ar veikalu apmeklējumu, jo vakarā bija paredzēts doties pie lauku radiem. Viņai no slimnīcas bija jāizņem astoņus gadus vecā Lienīte, brāļa mazmeita, pēc kuras vecāki varēs ierasties vēlā pēcpusdienā. Todien Elga gaidīja arī logu meistarus un bažījās, lai kaut kur nenotiktu kāda aizķeršanās.
Par laimi, viss ritēja gludi — veikalos visu nepieciešamo nopirka, Lienīti no slimnīcas izņēma un vēlāk kopā ar māmiņu pavadīja, logu meistarus sagaidīja, arī somas sakārtoja un varēja doties ceļā, bet… sekcijā nevarēja atrast maku, kurā bija nauda par pārdoto medu. Tā bija jāaizved krustmeitai. Medu Elga pārdeva kaimiņiem, kolēģiem, paziņām, nu bija jāatdod nauda. Taču maka nekur nebija. Arī dzīvesdraugs iesaistījās meklēšanā, bet bez panākumiem. Tā kā brauciens bija paredzēts, Elga ar Jāni devās ceļā, domājot, kur gan palicis maks? Jānis ieminējās, ka maku varēja paņemt Lienīte un, kā jau bērns, baidās atzīties. Arī viņam bērnībā tā gadījies.
Arī radu mājās sarunas risinājās par un ap pazudušo naudu. Krustmeita Elgu mierināja, ka gan jau nauda atradīsies un atvedīs nākamreiz, taču Elga nespēja rimties. Pēkšņi Elgas māsas dēls strauji pielēca kājās un uzsauca viņai: “Celies, braucam! Ja man tas būs jānoklausās vēl divas dienas, sajukšu prātā.” Elga pajautāja, uz kurieni viņš tanti vedīs, jauneklis atteica: “Pie burvja.” Elgai kļuva neomulīgi, taču viņa paņēma rokassomiņu un sekoja puisim.
Viņi piebrauca pie necilas, nelielas mājas, un uz lieveņa iznāca pavecs vīrs, sirmiem matiem, kas skatienu raidīja sāņus un pat sveicienu lāgā neatņēma. Viņš aicināja atbraucējus ienākt, un Elga pamanīja, ka telpā viņa ir viena, māsas dēls viņu gaidīja mašīnā. “Naudiņa pazudusi,” sirmais vīrs noteica, un Elga bija pārsteigta, jo ierašanās iemeslu vēl nebija atklājusi. “Lūkosim, ko var līdzēt. Negrēkojiet uz bērnu, viņš nav vainīgs. Pie jums vakar mājās bija vēl četri cilvēki — divas sievietes un divi jauni vīrieši. Viņi arī nav vainīgi. No vecās sievietes centieties izvairīties, viņa nav labs cilvēks.” Visā notikumu jūklī Elga bija aizmirsusi par kaimiņieni, kura lūdza pārtulkot namu pārvaldes paziņojumu, jo nesaprata latviešu valodu. Promejot vīrietis iebēra maisiņā sauju sāls, kuru lika pievienot vannas ūdenim, kad pārbrauks mājās. Elga nebija sajūsmā par šo apmeklējumu, pat mazliet dusmīga, jo neko konkrētu “burvis” nepateica, tik to, kādi cilvēki pie viņiem bijuši, bet to jau viņa pati zināja, taču pabrīnījās, kā viņš to varēja zināt!
Pārbraukusi mājās, ar pārējām mantām Elga izņēma arī maisiņu ar sāli. Ja teikts, ka jāliek pie ūdens, tad tā jādara, sliktāk jau nebūs, nodomāja Elga. Kamēr vannā tecēja ūdens, viņa piegāja pie skapja, lai paņemtu tīru naktskreklu. Drēbju kaudzīte sagāzās, un uz pleca Elgai uzkrita… meklētais naudas maks! Zinot, ka mājās būs sveši cilvēki, Elga maku no sekcijas bija pārvietojusi citur un aizmirsusi par to. Laikam kļūstu veca, viņa nodomāja. Jāsāk visu pierakstīt, ieteica vīrs. ◆
