Agita Jurkovska ir erudīta jauna sieviete ar savu dzīves skatījumu, kura cilvēkus pieņem tādus, kādi viņi ir. Par psiholoģi viņa kļuva, cerot, ka daudziem varēs palīdzēt mainīties un veidot savu dzīvi pilnvērtīgāku. Taču viņas pārliecība ir — katram jāsāk pašam ar sevi. Ja tic saviem spēkiem, nekas nav nesasniedzams.
Interesē sapņi
— Kāpēc izvēlējāties psiholoģes profesiju?
— Vidusskolā man padevās valodas, tāpēc iestājos Daugavpils universitātē, lai studētu vācu valodu. Pēc gada, mainoties mācību sistēmai, sapratu, ka tuvāka tomēr ir latviešu valoda. Mums bija lekcijas arī psiholoģijā, un tās man iepatikās, arī pasniedzēja bija ļoti laba. Man sāka interesēt sapņi — kāpēc tos redzam, vai tie piepildās, kā tos kontrolēt. Tā kļuvu par psiholoģi.
— Vai jūsu ģimenē neviens nebija saistīts ar šo jomu?
— Tieši ar psiholoģiju nebija. Māte studēja veterināriju, un arī man tā interesēja. Vienbrīd pat domāju par ārstes profesiju, jo bija ļoti interesanti vērot, kas ar cilvēkiem un dzīvniekiem.
Man bija laimīga bērnība, lai arī bija daudz jāstrādā. Kopā ar brāļiem rotaļājoties un “kariņu” spēlējot, sāku izprast vīriešu raksturu, tagad tas man noder darbā.
Mainīties var vienmēr
— Kā veidojās personīgā dzīve?
— Trešajā kursā man bija draugs, un mēs bijām pāris, kaut gan neapprecējāmies. Vairākus gadus dzīvojām kopā un tad draudzīgi izšķīrāmies. Tagad esmu viena. Man patīk, ka cilvēki mainās, bet izšķiroties nekļūst ienaidnieki. Katram ir iespēja izvēlēties dzīves ceļu, citiem to nevajag nosodīt. Nevajag otram vēlēt sliktu vai priecāties par otra neveiksmēm.
— Vai vienmēr zināt, kā palīdzēt?
— Ar katru jāstrādā individuāli. Būtībā tas ir radošs darbs, un man tas patīk. Dažs grib tikai izrunāties, jo tobrīd par kaut ko šaubās. Vai es zinu, kā palīdzēt? Es zinu daudz par to, ko saka un kā rīkojas daudzi slaveni psihologi, taču nereti palīdzības veids jāizdomā pašai. Pirmais, ko iesaka un atzīst psihologi ir — iemācīties mīlēt pašam sevi! Ar to jāsāk meklēt izeju no šķietamās bezizejas. Pašam ar sevi daudz jāstrādā.
— Kad, jūsuprāt, cilvēks var mainīties?
— Cilvēks var mainīties vienmēr. Ir jauni cilvēki ar novecojušiem uzskatiem, un ir jau sirmgalvji, kuru uzskati ir mūsdienīgi. Deviņdesmitgadīgs vīrs var domāt kā jauns puisis. Tā veidojas cilvēka uzskatu aplis vai spirāle. Dzīves gudrība nāk ar gadiem. Labi ir cilvēkam, kurš jūtas kā bērns. Kas ir bērns? Bērns ir patiesība, būtne bez kompleksiem, brīvs un mīlestības pārpilns. Pieaugušie nereti, dzīves spiesti, uzliek sev “masku”, lai iekļautos apkārtējā sabiedrībā. Tas ir grūti, tāpēc jāsāk ar izmaiņām sevī — tikai tā mainīsies arī sabiedrība.
Romantikas deficīts
— Pastāstiet, lūdzu, par savu darba ikdienu skolā. Ar kādām problēmām pie jums vēršas bērni?
— Esmu ienākusi jaunā kolektīvā, kurš mani silti sagaidīja. Īpaši direktors Aldis Labinskis, mācību pārzine Vija Rudiņa un citi. Bērni pārsvarā cieš no fiziskās un garīgās varmācības. Arī virtuālā saskarsme datoros ir nozīmīga. Tur bērni “izliek” savas negatīvās emocijas — tur ir nogalināšana un lamāšanās, šķīst asinis. Bērni to negrib citiem nodarīt, bet visu “izdzīvo” datorā. Viņi ikdienā saskaras ar skaudību, izsmiešanu, zākāšanu un citiem pazemojumiem, kurus saņem no kompleksu pārpilniem vienaudžiem. Tie ir bailīgu cilvēku uzbrukumi, ar kuriem viņi cenšas sevi aizsargāt. Viņiem ir arī lieli mazvērtības kompleksi, jo “varoņi” sevi parāda saskarsmē ar vājākiem. Pavisam cita aina ir tad, ja viņiem pretī nostājas spēcīgāks indivīds. Tāpat ir ar varmācību ģimenē. Vīrs sit sievu un bērnus, bet, tiklīdz kāds sasparojas un varmāka saņem pēc nopelniem, tā viņa “varoņgars” noplok. Patiesībā tas ir vīrieša vājums, jo drosmīgs un stiprs vīrietis nekad nesitīs. Vājais citādi nespēj tikt galā ar savām problēmām.
— Vai mūsdienu jauniešiem nav romantikas deficīta?
— Domāju, ka tā patiešām ir. Bērni no vecākiem pārņem arī dzīves ikdienu. Viņi redz, kā vecāki cenšas vairāk nopelnīt, kā nopirkt “krutāku” automašīnu, iekārtot eirolīmeņa dzīvokli, ar ēdieniem pieblīvēt ledusskapi. Tā vietā visa ģimene varētu iet pastaigāties, sarunāties un būt kopā. Mantu šodien vērtē augstāk par garīgajām vērtībām. To redz bērni, un tādā vidē romantikai vairs nav vietas.
Jārod garīgums
— Teic, ka sliktās sievas un sliktie vīri rodas tikai pēc kāzām…
— Tas ir no mīlestības trūkuma. Dzīves steigā vecāki no bērniem “atpērkas” — pērk skaistas rotaļlietas, nevis aprunājas, palutina vai sabučo. Tāpat attiecības mainās arī laulāto starpā. Vienmēr skrienot, nav laika mierīgi pasēdēt sveču gaismā, pārlapot kādu ģimenes albumu, atcerēties vai pabūt kopā ar draugiem un tuviniekiem. Tomēr, manuprāt, šis “skrējiens” sāk palēnināties, un cilvēki sāk meklēt garīgumu, jo sapratuši, ka mantas “raušana” arī ir viens no mazvērtības kompleksu veidiem. Mantu un naudu var zaudēt, bet garīgi bagāta dvēsele cilvēkam paliek vienmēr. Par to pārliecinos, runājot ar cilvēkiem.
— Jums pašai nekad nav vajadzējis vērsties pie psihologa?
— Ļoti sen, kad vēl nebiju psiholoģe. Tas bija manas “attīrīšanās” posmā, tad zināju — ja izturēšu, tad arī pati mācēšu palīdzēt citiem. Tā arī notika. Tagad ar kolēģiem varu kaut ko pārrunāt, jo uzskatu, ka nezinu pilnīgi visu. Arī man vajag paraudāt uz kāda pleca, lai kļūtu vieglāk. Tāpat nereti paskatos uz sevi “no malas”.
Sievietes kļūst racionālākas
— Kā cilvēks var paraudzīties uz sevi no malas?
— Jāsāk ar uzvedību, kā mēs runājam, kā reaģējam uz apkārt notiekošo. Par daudz ko liecina žesti, gaita matu griezums. Kādiem soļiem staigājam — ja lieliem, tad esam ambiciozi, ja tipinām sīkiem solīšiem — tā ir sievišķības izpausme, pat vīriešiem. Cilvēks daudzreiz savas jūtas slēpj, vienā un tajā pašā situācijā viens nosarkst, bet otrs ārēji paliek vienaldzīgs. Tomēr nevar zināt, varbūt iekšēji viņš redzēto pārdzīvo pat dziļāk nekā tas, kurš nosarkst un samulst. Emocionāli cilvēki sarkst pat citu vietā.
— Kādi ir jūsu, psiholoģes vērojumi par atšķirībām starp vīrieti un sievieti?
— Sievietes ir jūtīgākas un spontānākas. Viņas intuitīvi zina, kā sarežģītā situācijā rīkoties, nereti vispirms izdara un tikai pēc tam domā, kā rīkojušās. Vīrieši ir apdomīgāki, vispirms padomā un tikai tad rīkojas. Šodienas sievietes ir arī racionālākas, kļuvušas vīrišķīgākas. Tāpēc viņām arī trūkst romantikas, jo visu grib darīt pašas.
Nu nav jālien cita guļamistabā, ir lietas, kurās citu cilvēku klātbūtne ir nepieņemama. Tāda, piemēram, ir attieksme pret homoseksuāļiem. Te atkal jārunā par mazvērtības kompleksu, jo, pievēršot sev uzmanību, viņi grib kliedēt savas negatīvās emocijas par to, ka sabiedrības lielākā daļa viņus nosoda. Un arī viņiem jāsāk ar sevis izglītošanu un atbrīvošanos.
Jāklausa sirdij
— Kāpēc, jūsuprāt, Latvijā notiek tik daudz slepkavību?
— Tas ir mīlestības deficīta dēļ. Jāpēta slepkavu bērnība, iespējams, viņi pasaulei par kaut ko atriebjas. Kāda bijusi viņu audzināšana. Varbūt arī karma, kas nāk līdzi no iepriekšējās dzīves, varbūt slepkavam ir jāpilda kāds lāsts. Cilvēkiem emocijas, manuprāt, ir jāizpauž, tomēr negatīvās nedrīkst “laist uz āru”, daudz kas ir atkarīgs arī no tautības, mentalitātes un iekšējās kultūras. Vakaros skrienot, nereti dzirdu, kā mātes lamā savus bērnus. Man sāp sirds par to, jo tā bērnus audzināt nedrīkst. Sievietei jāpadomā par savu attieksmi pret bērnu un dzīvi. Zinu, ka sievietes spēj mainīties, lai arī kādā stūrī viņas dzīve dažkārt iedzen. Vajag tikai iemācīties mīlēt sevi un mācīt to arī citiem. Dzīvē galvenais ir mīlestība, jāklausa sirdij, jo prātam vienmēr ir atrunas. Laime ir mīlestībā, kaut arī vienpusīgā. Katrs, kurš mīl, ir laimīgs un grib, lai arī mīlētais cilvēks būtu laimīgs.
— Vai te nesākas atkarība no otra cilvēka?
— Atkarība tā var būt, jo nav labi, ja viens otram tā pieķeras, ka dzīve kļūst apgrūtinoša. Sākas savstarpējs savtīgums, greizsirdība, un rodas pat privātīpašnieka apziņa. Tā, domāju, arī rodas tie sliktie vīri un sliktās sievas. Un tomēr mīlestība ir jāizjūt katram. Tās ir jūtas, kas satur un balsta pasaules gaitu. Mīlestība nav nopērkama, to nevar kā skaistu gleznu ierāmēt zelta rāmī un pielikt pie sienas, lai priecājas sirds un prāts. Bez mīlestības dzīvei nav vērtības, smaržas un jēgas.
