“Man ir tiesības” — šo frāzi no saviem skolēniem pieraduši dzirdēt skolotāji. To, ka jauniešiem nav izpratnes par cilvēktiesībām, 55.
“Man ir tiesības” — šo frāzi no saviem skolēniem pieraduši dzirdēt skolotāji. To, ka jauniešiem nav izpratnes par cilvēktiesībām, 55. Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas gadadienā atzinis arī Eiropas jaunatnes Cilvēktiesību sadarbības tīkla viceprezidents Kaspars Zālītis. Par to liecinot veiktās aptaujas — 90 procentu jauniešu nezinot, kas ir Vispārējā cilvēktiesību deklarācija.
Diez vai jātērē laiks un pūles aptaujām, lai saprastu, ka ne tikai jaunieši, bet arī krietna daļa pieaugušo neizprot, kas īsti ir cilvēktiesības. Nu arī Latvijā esam pamodušies kā no ziemas miega un šajā jomā, tāpat kā daudzās citās, krītam galējībās.
Sabiedrība ne pa jokam satraukusies, vai valstij nāksies maksāt miljonus, jo bijušais Latvijas iedzīvotājs, tagad Zviedrijas pilsonis Grigorijs Bobovičs, pret kuru pirms desmit gadiem Ģenerālprokuratūrā ierosināta krimināllieta par izvairīšanos no nodokļu maksāšanas, apvainojies. Esot pārkāptas viņa tiesības, neievērojot noilgumu un lietu neizbeidzot. Viņam varbūt taisnība, kaut citam tas šķiet muļķīgi un neizprotami — pats krāpj valsti un vēl prasa kompensēt morālo kaitējumu! Ne tik sen kādas skolas audzēknes bija iesniegušas Valsts cilvēktiesību birojā sūdzību, ka tiekot pārkāptas viņu tiesības, jo skolā nerīkojot diskotēkas un tādējādi ierobežojot viņu tiesības uz izklaidi.
Absurdi, bet šķiet, ka cilvēktiesību būtība nemaz nav jāizprot, tikai uzstājīgi un pārliecinoši jāpieprasa, lai citi tās ievēro. Vai tādējādi nepārkāpjam pārējo tiesības? Par to maza bēda. Šādu attieksmi redzam vai uz katra soļa — taisnība parasti ir tam, kurš skaļāk deklarē savas tiesības.
Autobusā dzirdēju divu jauniešu sarunu. Viens skaļi klāstīja, ka skolotāja iedrošinājusies viņam kaut ko aizrādīt un par to pretī saņēmusi daiļrunīgas rupjības. Pārsteidza puiša “runas dotības” — aiz katra latviskā vārda krieviski pateikts lamuvārds. Viena otra tantiņa, pāris minūšu paklausījusies, nopūtās un aizbāza ausis. Aizrādīt nedrīkst, jo tad rupji epiteti tiks veltīti pašai. Arī viņai un pārējiem trīsdesmit pasažieriem taču ir kaut kādas tiesības, un tādas noteikti ir arī skolotājai, kurai šis puisis jāaudzina.
Manuprāt, pirms runāt par tik abstraktām lietām kā Vispārējā cilvēktiesību deklarācija un klāstīt, kādas kuram tiesības, daudziem vispirms vajadzētu apgūt pašu pamatu — kas ir cilvēcība. Arī attieksmē vienam pret otru.
