Nezinu, kā savlaik trīskārtējais ekspremjers Andris Šķēle cīnījās ar kurmjiem, bet es “divkaujā” ar šo darbīgo zemes racēju zaudēju.
Nezinu, kā savlaik trīskārtējais ekspremjers Andris Šķēle cīnījās ar kurmjiem, bet es “divkaujā” ar šo darbīgo zemes racēju zaudēju.
Manas vasarnīcas teritorijā aug augļukoki, ogulāji, puķes un pavisam nedaudz sakņu. Ir arī siltumnīca, kurā, gurķiem, tomātiem un paprikai netraucējot, jau vairākus gadus mājo skudras.
Ar skudrām vēl varu sadzīvot, bet ar dārza zemes nenogurdināmajiem irdinātājiem — kurmju ģimeni — grūti saprasties. Šķiet, zeme vēl sasalusi, bet kurmju saime jau paceļ saulītē pirmo zemes kaudzi. Pēc tam daudzas citas. Kamēr kurmji darbojas zem ābelēm, daudz neuztraucos. Nolīdzinu viņu veikumu, un viss kārtībā. Ģimenē kurmju saimi nosaucām par Krampīšiem.
Pērnvasar viens no Krampīšiem savu alu pamanījās aizrakt līdz rožu krūmiem. Pusdienlaikā sēžu un skatos — kurmis rok divu rožu krūmu vidū. Zeme ceļas acīm redzot. Kā parasti paņemu grābeklīti, zemi nolīdzinu un domāju, ka liksies mierā. Vēl nebiju apsēdusies, jau redzu — zeme atkal kustas, un mazais stūrgalvis turpina rakt. Nolēmu, ka tā turpināties nevar un ka neaicinātais irdinātājs jāpārvieto.
Paņēmu plastmasas spainīti un atraku kurmja alu, bet viņš nemaz neuztraucās, turpināja vien rakt. Pieliecu spaini pie zemes un ar rokas kapli izķeksēju kurmi no alas. Tas nenācās grūti, jo viņš nemaz nenobijās, tikai neapmierināti iepukšķējās gandrīz kā ezis. Iebīdīju Krampīti spainī un iznesu aiz dārza vārtiņiem. Palaidu ceļmalā, lai iet, kurp vēlas.
Liels bija pārsteigums, kad pēc pāris dienām svaigas zemes kaudzītes izauga tieši pie vārtiņiem, bet jau dārza iekšpusē. Secināju, ka mans “trimdinieks” ieracies atpakaļ.
Tā kurmju saime dārzā turpina dzīvot. Šopavasar viņi bija mēģinājuši “ieņemt” siltumnīcu, tomēr bez panākumiem, jo tai ir dziļi betona pamati, kuriem pa apakšu Krampīši tomēr nespēj izrakties.
