Sabiedrībā valda mīti, kuriem cilvēki lielākā vai mazākā mērā tic. Cik tie patiesi, vai, paļaujoties uz tiem, nekļūdīsieties, nepamanot līdzcilvēka saucienu pēc palīdzības?
Sabiedrībā valda mīti, kuriem cilvēki lielākā vai mazākā mērā tic. Cik tie patiesi, vai, paļaujoties uz tiem, nekļūdīsieties, nepamanot līdzcilvēka saucienu pēc palīdzības? Mītus kliedē un uz jautājumiem atbild psiholoģiskās palīdzības centra Aizkraukles rajonā psiholoģes Sanita Šiballo, Jolanta Ustinova, Aldona Britāne, Aelita Beitika, Ināra Riekstiņa un Valentīna Sauka.
Cilvēki, kas runā par pašnāvību, to neizdara.
Nav taisnība, jo daudzi to izdara. Tādas domas var būt arī klusētājam, tāpēc nevar nodalīt, ka uz to spējīgi ir tikai tie, kuri skaļi pasaka. Tie, kuri skaļi pauž, ka vēlas izdarīt pašnāvību, šādā veidā grib pateikt, cik viņiem ir slikti. Ne katram to saka, bet tikai tam, no kura cer sagaidīt palīdzību, un to bez ievērības atstāt nedrīkst. Vajadzētu noskaidrot, kad un kādā veidā to darīs, būtiski ļaut viņam par to runāt, nevis noliegt.
Pašnāvības izdara tikai psihiski slimi cilvēki.
Tas ir aplams uzskats. No tādas stadijas, kad pats vēlas mirt, tāpat kā no nervu sabrukuma, nav pasargāts neviens cilvēks. To var izraisīt jebkas — darba zaudējums, slimība, šķiršanās un tā tālāk.
Vienmēr tad, kad domā par nāvi, cilvēks tomēr ļoti grib dzīvot.
Jā, un īpaši tad, ja saka — vēlos izdarīt pašnāvību. Visi, kuri dodas pašnāvībā, vēlas, lai viņus izglābtu. Ja cilvēks izvēlas mirt, pārāka bijusi šī vēlme. Brīdī, kad iekšēji pieņem lēmumu, viņš meklē palīdzību, var to pateikt skaļi. Mirklī, kad cilvēks šķiras no dzīves, viņš nebaidās no nāves, bet gan no dzīves.
Pašnāvības izdarīšanu manto ģenētiski (ja kāds ģimenē to izdarījis, arī viņa pēcnācēji tā var rīkoties).
Ir lasīts, ka zinātnieki meklē pašnāvības gēnu, bet nav ziņu, ka tas būtu atrasts. Tā ir psihiska forma. Ja pašnāvības pamatā ir psihiska saslimšana, to var mantot. Cilvēks ģimenē noskatās un pārmanto uzvedības veidus, iemācās tādā veidā risināt problēmas, tādēļ notiek tā, ka vairāki ģimenes locekļi izdara pašnāvību.
Ja cilvēks vienreiz mēģinājis izdarīt pašnāvību, viņš to arī izdarīs.
Šis jautājums saistīts ar krīzes psiholoģiju, to var salīdzināt ar bedri. Ja cilvēks spējis no tās izkāpt un nostāties uz zemes, viņš tā vairs nedarīs, bet, ja apstājies pusceļā, nerodot problēmām pilnīgu risinājumu, iekritīs atpakaļ bedrē. Ja izglābta tikai cilvēka kailā dzīvība, neiedziļinoties, kāpēc tas darīts, cilvēku atstāj vienu viņa problēmās, tad pašnāvību darīs arī otrreiz.
Pašnāvību var izdarīt tikai drosmīgi cilvēki.
Daudz lielāka drosme vajadzīga, lai krīzes situācijā spētu dzīvot. Nevar arī teikt, ka pašnāvībā dodas gļēvuļi. Šie īpašības vārdi nav tie, kas raksturo pašnāvniekus. Piemēram, jaunietis, kas bieži lieto alkoholu, izraisa satiksmes nelaimes gadījumus, ir pārgalvīgs — vai to var saukt par drosmi? Jaunietis jau ir uz pašnāvības ceļa un šādā veidā kliedz pēc palīdzības, kaut dažkārt neapzinās, cik viņam ir smagi un kas viņu vada.
Kādas pazīmes liecina, ka cilvēks izlēmis izdarīt pašnāvību?
Parasti tam gatavojas ilgāku laiku, bet, ja cilvēks nolēmis izdarīt pašnāvību, viņš to var no tuviniekiem slēpt. Dažkārt viņš atdāvina ļoti mīļas un tuvas lietas, aiziet no darba, iznīcina personības dokumentus. Krīzes terapeiti atzīst — ir maz nejaušu pašnāvnieku, dažkārt cilvēks pat testamentu atstāj. Iekšēji sašaurinās cilvēka apziņa — viņa domāšana koncentrējas uz vienu mērķi. Arī skolā būtiski pamanīt, ja bērns ir noslēgts, jo tas var būt bīstami.
Kā rīkoties, ja cilvēks saka — negribu dzīvot?
Galvenais — uzklausīt. Ne vienmēr vajadzīga psihologa palīdzība, bet labi, ja tas ir profesionālis. Nejauši satiktam cilvēkam pat vieglāk izstāstīt, un dažkārt nejaušs gadījums liek saskatīt dzīves jēgu. Nedrīkst noliegt, sakot, ko viņš muļķīgi runā. Jāuzzina, kas tā liek runāt, jāuzklausa un jāpierāda, ka dzīvot ir interesanti.
Kā jūs komentētu Aigas teikto, ka psiholoģe visiem izstāstījusi par viņas problēmām?
Pēc ētikas kodeksa psihologs nedrīkst nevienam stāstīt cita problēmas. Varbūt viņš to nebūt nav darījis, cilvēkam šādā stadijā šķiet, ka visi ir pret viņu. Psihologs drīkst aicināt palīgā citus, kas var palīdzēt. Ja bērns nolēmis izdarīt pašnāvību, tas jāzina viņa mātei, bet psihologs viņu informēs tikai tad, ja bērns piekritīs, pret viņa gribu pie vecākiem neies. Šādā brīdī nozīmīgāk ir izglābt bērnu, nevis saglabāt noslēpumu. Psihologs nedrīkst pasniegt bērnam roku un kopā riņķot pa bedri, kurā viņš ir iekritis, bet jāpalīdz no tās izkļūt. Jāceļ un jāveido atbalsta grupa, jāmeklē apkārtējo palīdzība. Cilvēkbērns pasaulē nevar izdzīvot viens, viņam jājūt atbalsts. Lai cik smagas būtu problēmas, tās jārisina citādāk, nevis izdarot pašnāvību. Destruktīvs problēmu risināšanas veids — iznīcināt sevi. Cilvēkam būtiski, arī paliekot vienam, nejusties vientuļam.
* * *
Psiholoģes atzīst, ka sabiedrībai vajadzētu kopīgi risināt šīs problēmas, veidojot krīzes komandu — ārsti, psihologi, policisti. Viens bieži neko paveikt nevar.
