Jau otro nedēļu nenorimst kaislības ap visai necaurskatāmo Ingrīdas Ūdres nominēšanu Eiropas komisāres amatam.
Jau otro nedēļu nenorimst kaislības ap visai necaurskatāmo Ingrīdas Ūdres nominēšanu Eiropas komisāres amatam. Nu diskusijā aktīvi iesaistījusies Valsts prezidente Vaira Vīķe—Freiberga, kura nule atgriezās no atvaļinājuma un olimpisko spēļu apmeklējuma.
Interesanti, ka radikāli mainījies diskusijas temats. Vēl pirms dažām dienām vai katrs salīdzināja Ūdres un Kalnietes labās un sliktās īpašības, meklēja “zemūdens akmeņus”, kuri tā arī neparādījās atklātībā, bet nu pārmetumu lavīna veļas uz prezidentes pusi. Viņa intervijās plašsaziņas līdzekļiem apgalvo, ka sabiedrībai par atklātību “Delna” nav nekādu tiesību piespiest citus ieklausīties viedoklī par tā vai cita politiķa atbilstību kādam amatam, pretējā gadījumā “Delnai” būtu jāreģistrējas kā politiskajai partijai, un tad, tā teikt, “Laipni lūdzam!”.
“Delna”, protams, pārkāpusi likumu, rīkojot nesankcionētu piketu, ko vēlāk pati nodēvēja par domubiedru “nejaušu” satikšanos pastaigas laikā. Sabiedrības uzmanību kādai problēmai jāpievērš likumīgā veidā. Tomēr politiķu augstprātīgā izturēšanās un mīklainās vienošanās bija gana nopietna lieta, lai par to neklusētu.
Piekrist prezidentes vai “Delnas” viedoklim — tas ir katra paša ziņā. Nav jau tā, ka tautai ļauts paust savu pārliecību vien reizi četros gadus, kad, bieži vien saldu solījumu pievilināti, dodamies uz vēlēšanām. Katram no mums ir tiesības izteikt savu viedokli par jebkuru norisi, tas tikai jādara civilizēti. To paredz Satversmes 100. pants, kurš nosaka, ka ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus.
Pārāk ātri pārmetamies no vienas tēmas pie otras, neizpētot iesākto līdz galam. Varbūt esam kļūdījušies, varbūt pietrūkst informācijas, varbūt, kā savlaik teica Edgars Liepiņš, nerakām tik dziļi, cik nepieciešams, un kļūdaini secinājumi aug kā sēnes pēc lietus.
