(2. turpinājums. Sākums 23. septembrī.). Uzņēmējs, Pļaviņu krodziņa “Retrobārs” īpašnieks Jānis Mednis ir apskatījis daudzas zemes, baudot to kultūru.
(2. turpinājums. Sākums 23. septembrī.)
Uzņēmējs, Pļaviņu krodziņa “Retrobārs” īpašnieks Jānis Mednis ir apskatījis daudzas zemes, baudot to kultūru. Tomēr, kā dziesmā dzied — ir par maz un ir par maz, gribas vēl, jo ir par maz…
Rīts ar pārsteigumu
Kad krietni satumsis, kāda ezera krastā beidzot izdodas atrast vientuļu ceļmalas krodziņu. Pieticīgi apgaismotas telpas stūrī sēž krietni iereibusi vietējo kovboju kompānija. No malas skatoties, sēdošo pārāk rāmā uzvedība liecina, ka mežonīgo Amerikas rietumu kovboju “ziedu laiki” ir pagātnē. Saimnieks saprot sava krodziņa un vēlīno viesu neapskaužamo situāciju un naktsmītnes cenu dubulto.
Izīrētā istaba ir tādā kā kara laika barakas tipa mājā, nedaudz šķība un greiza, taču gulta ērta un veļa teicama. Tādā kā paprāvā sienasskapī iemontēts tualetes pods un izlietne. Otrā rītā paveroties pa logu uz nekārtīgo pagalmu, gribējies iesaukties — ja nezinātu, ka esam Amerikā, varētu domāt, ka tepat aiz Latvijas robežas — kaut kur Pleskavas apgabalā…
Kaktusa un palmas krustojums
Tālāk abu latviešu ceļš ved uz Nāves ieleju, pa ceļam apskatot Borego ieleju un meksikānisku mazpilsētiņu. Ceļš vijas pa kanjonu. Visapkārt redzami miljoniem gadu veidojušies klintsakmens slāņi, visdažādākās formas akmeņu krāvumi. Saules gaismā tie atspīd varavīksnes krāsās. Netālu ir arī džošua koku ieleja. Tā ir vienīgā vieta pasaulē, kur aug šie koki, kas atgādina milzu kaktusa un palmas krustojumu.
Nāves ielejas nosaukums tiešām atbilst apkārtnei. Tur, izņemot lielākus un mazākus akmeņus, nelielus laukumiņus ar sīkiem tuksneša augiem, nekā cita nav. Ne jau velti, samaksājot desmit dolāru iebraukšanas maksu, ceļotājiem paskaidro, ka tuvāko simt kilometru apkārtnē nav degvielas uzpildes staciju un līdzi jāņem dzeramā ūdens rezerves.
Smaržo, nevis smird
Asfaltētais ceļš ved tikai uz priekšu vienā virzienā. Vietām izbrīvēti un ar akmeņiem ierobežoti laukumiņi, kur novietot automašīnu un uzcelt telti.
— Lai gan bija marts, desmitiem kilometru apkārtnē nebija nevienas brīvas vietas, kur apstāties. Kas te notiek, sākoties tūrisma sezonai? Atļauju pārnakšņot lūdzām kādam pārim. Kā sapratām, komforta izlutinātie amerikāņi savu atvaļinājumu steidz pavadīt tuksnesī vai kādā dabas parkā, dzīvojot teltī — pie dabas. Vienīgā labierīcība šajā ielejā ir tā saucamās sausās tualetes būdiņas. Salīdzinot ar mūsējām, apbrīnojami tīras un pārsteidzošā kārtā nevis smirdošas, bet smaržojošas pēc puķēm, — stāsta Medņa kungs.
Tīrība un kārtība valda visos dabas parkos. Iespējams, to palīdz uzturēt bardzība: par zemē nomestu papīru, pudeli vai citu drazu naudassods ir 1000 dolāru.
Nezinātājam grūti iedomāties, kāda īstenībā ir tuksneša burvība. It kā jau tikai smiltis, akmeņi un kropli krūmi. Taču, redzot neatkārtojamo saules gaismas spēli, kad apvārsnis mainās visās varavīksnes krāsās, sajūta ir fantastiska.
Atgriežas vasarā
Turpmāk, braucot virzienā uz Arizonu, ir gan kalni, gan dziļas aizas. Nokļūts arī ASV augstākā kalna Mont Witney (14500 pēdu) pakājē. Tālāk Alabamas priekškalnes un Sjerranevada kalnu masīvs. Apmeklēts arī Black Canyon (Melnais kanjons). Drūma vieta, kura atbilst savam nosaukumam. Daudz patīkamāka ir 29 palmu oāze ar paprāvu dīķi un ērtām kotedžām tūristu vajadzībām.
Apmēram pēc 80 kilometriem ir izžuvis sālsezers. No tālienes raugoties, pārņem sajūta, ka iebrauksi ūdenī. Taču visapkārt pārdesmit kilometru rādiusā ir tikai saulē sakaltusi sāls. Turpat neliela rūpnīciņa. Saimnieciski vērtējot, var sacīt, ka sāls Amerikai pietiks ilgam laikam. Sāls laukos saskatāms sen apdzisušais Ambojas krāteris un lavas lauki. Pavisam nemanot ceļš aizved uz Hojave nacionālo parku — rezervātu. Turpat arī pieminētais “Artist Drive” ceļš.
Tālāk no kalniem lejup braucot, Medņu pāris pamazām atgriežas pavasarī. Šur tur kautrīgi zied pienenītes. Pēc apmēram 50 kilometru līkločiem viņi atkal nokļūst vasarā, zaļojošo palmu un apelsīnkoku paēnā. Brauciena laikā strauji mainoties laika apstākļiem, nevar apjēgt, kāds patiesībā gadalaiks.
Svētdienas vakarā pēc nelielas maldīšanās par Losandželosu laimīgi nokļūts mājās. Noguruši, bet gandarīti, ka nedaudz iepazinuši “mežonīgos rietumus”.
Ak, Holivuda!
Pēc trauksmainajiem braucieniem turpmākās dienas veltītas Losandželosas ievērojamāko vietu apskatei. Protams, dodoties arī tur, kur virs viena no pilsētas rajonu pakalniem jau iztālēm redzams uzraksts “Hollywood”.
Sagadījās tā, ka Holivudā Ieva un Jānis Medņi nokļuva dienu pirms slavenās Oskara balvu pasniegšanas ceremonijas. Varēja vērot, kā pabeidz kopt un greznot balvu pasniegšanai paredzētās jaunuzceltās “Kodak’s” ēkas apkārtni, kura ir tieši blakus agrākajai šo svinību vietai — Ķīniešu teātrim. Ēka grandioza. Vienā no pagalmiem pasaules kinozvaigznes atstājušas savu plaukstu un kāju pēdu nospiedumus betonā, pievienojot arī autogrāfu.
Lai ieinteresētu ziņkārīgos, turpat pie ēkas pastaigājas daudzu slavenību dubultnieki, ar kuriem ikviens var nofotografēties. Blakus ir arī citas ievērojamas ēkas — Ginesa pasaules rekordu muzejs, Ēģiptiešu un El Capitan teātris, greznas viesnīcas. Lai māksliniekiem nebūtu jāšķērso iela, dodoties uz Oskara balvu pasniegšanas ceremoniju, pāri bulvārim no viesnīcas uz Ķīniešu teātri speciāli uzcelta gājēju pāreja. Neizpratni rada namu numerācija. Piemēram, viesnīcai 7510. numurs! Kur tad Zvaigžņu bulvārim varētu būt sākums? Izrādās, pirmais cipars norāda pilsētas rajonu, otrais — kvartālu, pēdējie ir mājas kārtas numuri. Racionāli un vienkārši.
Holivuda ar kino slavenībām, Zvaigžņu bulvāri un lepnajām ēkām vienlaikus ir nabago emigrantu rajons. Tūristus brīdina ārpus bulvāra citās ielās labāk nerādīties. Īpaši novakarē.
Brīnums kalna galā
Aplūkots arī miljardiera Paula Getija kultūras un mākslas centrs kalnos iepretim Santa Monikas pludmalei. Izpildot viņa pēcnāves novēlējumu, apmeklētājiem transportlīdzekļu stāvlaukums iekārtots lejā. Augšup ved speciāls vilcieniņš. Centra apmeklējums ir bez maksas. Grandiozo ēku kompleksu var salīdzināt ar vismaz desmit vienā vietā izvietotām Cesvaines pilīm. Paviljonos izliktas visā pasaulē savāktas plaši pazīstamu mākslinieku oriģināldarbu kolekcijas. Starp paviljoniem apbrīnojama dārzu arhitektūra ar gaumīgi iekārtotām atpūtas vietām.
Apbrīnas vērta ir arī miljardiera, preses magnāta Viljama Hersta pils Sansimenonā. Viņa tēvs šajā kalnu rajonā meklēja zeltu, bet atrada rūdu, kļuva bagāts un iepirka apkārt esošās zemes gabalus līdzās okeānam. Viljams, kļuvis par mantinieku, uzspridzinājis un nolīdzinājis kalna virsotni, bet 1919. gadā sācis tur būvēt pili “Casa Grande”.
Celtniecība ilgusi 30 gadu. Hersta kundzei tas licies apnicīgi, un viņa palikusi dzīvot Ņujorkā, kamēr pats Hersts ar uzaicināto arhitektu nopūlējušies ar pils un pārējo ēku kompleksa projektēšanu un celtniecību. Tanī pašā laikā sākusies ievērojamu mākslas priekšmetu vākšana no visas pasaules, ieskaitot arī arhitektūras ziņā vērtīgu senlaicīgu ēku pārvešanu no Eiropas. Tagad kalna galā ir brīnums, kuru ik dienu apmeklē simtiem cilvēku. Pēc miljardiera nāves mantinieki to nodevuši vietējās pašvaldības pārziņā.
(Turpmāk vēl.)
