(1. turpinājums. Sākums 23. septembrī.) Uzņēmējs, Pļaviņu krodziņa “Retrobārs” īpašnieks Jānis Mednis ir apskatījis daudzas zemes, baudot to kultūru.
(1. turpinājums. Sākums 23. septembrī.)
Uzņēmējs, Pļaviņu krodziņa “Retrobārs” īpašnieks Jānis Mednis ir apskatījis daudzas zemes, baudot to kultūru. Tomēr, kā dziesmā dzied — ir par maz un ir par maz, gribas vēl, jo ir par maz…
Kulinārija nepārspējama
— Izmantojot ielūgumu, bijām kādā ķīniešu restorānā. Pētot ēdienkarti un neprasot citiem padomu, pasūtīju desmit reižu lētāku, taču pēc nosaukuma ne mazāk eksotisku ēdienu — Hongs—zhuron. Tā bija īpaši sautēta cūkgaļa rīsu vīna un sojas mērcē ar cukuru, kanēli un nezināmas izcelsmes piedevām. Ar grūtībām to “notiesāju”, lietojot tradicionālos ķīniešu irbulīšus. Sajūsmā par izvēlēto ēdienu nebiju, toties biju gandarīts par iegūtajām zināšanām ķīniešu kulinārijā, — saka J. Mednis.
Viņš guvis arī kādu atziņu, vērtējot ēdienkarti — jo sarežģītāks nosaukums, jo vienkāršāks ēdiens. Vienu gan varot apgalvot: ēdienu sarežģītības un dažādības ziņā ķīniešu kulinārija ir nepārspējama. Vairumam cilvēku esot radies priekšstats, ka ķīnieši ēd sapuvušas olas un daudz ko citu neparastu. Medņa kungs apgalvo, ka ikviens ēstu šādas ķīniešu gaumē pagatavotas olas, pat neapjauzdams, ka tās tiešām mēnešiem ilgi pūdētas īpašā temperatūras režīmā. Tur nav ko viebties, jo arī mēs gandrīz visi ēdam desas, kaut arī mēdz teikt, ka tikai Dievs un miesnieks zina, kas tajās iekšā.
Gaļa ar šokolādi
Arī meksikāņu ēdieni ir gana iecienīti, samērā lēti un sātīgi. Viens no pieprasītākajiem ir buritos — ceptā plānā pankūkā ievīstīts dažādu dārzeņu un gaļas maisījums. Otrs iecienītākais ir gatavošanas ziņā līdzīgās tortiļjas.
— Izstaigājām izslavēto Olverstrītu, raibo meksikāņu tirdzniecības un izklaides vietu. Iegriezāmies arī kādā restorāniņā. Neklausot labiem padomiem, pētīju ēdienkarti un, jautādams pēc īsta meksikāņu ēdiena, izvēlējos daiļskanīgo nosaukumu — Keisa dia enčilado. Varu apgalvot, ka man pasniedza kaut ko patiesi meksikānisku — pamatīgu porciju iesaldenu pupiņu un vistas gaļas maisījumu, aplietu ar pamatīgi biezu… kausētas šokolādes kārtu, dekorētu ar man nepazīstamām augļu, dārzeņu piedevām… Interesanti jau bija nobaudīt meksikāņu kulinārijas darinājumu, bet turpmāk, izvēloties ēdienu, nosolījos būt piesardzīgāks, — stāsta “Retrobāra” saimnieks.
Meksikāņu firmas “TAKO” tipa ēstuvēs, tāpat kā daudzās citās līdzīgās, ir jāmaksā tikai par glāzi. Piepildīt to var, cik reižu vēlas. Praktiskie amerikāņi to pieprot izmantot — divām personām paņem vienu glāzi un vairākus kokteiļsalmiņus.
Atkāpe pagātnē
Pēc kara beigām 1945. gadā Jānis Mednis nokļuvis karagūstekņu nometnē Tālajos Austrumos. Tā kā tur bijuši gūstekņi arī no Japānas, mazliet iemācījies saprasties arī šajā valodā. Japāņi vienlīdz ar citiem badā mērdētajiem tomēr labāk pārzināja vietējos dabas apstākļus un allaž mācēja taigā kādu ēdamu tārpu atrast, dzīvnieku vai rāpuli noķert un tajā dalīties ar citiem.
Pēc 50 gadiem Jānis Mednis saņēmis ielūgumu tikties ar vēl dzīvajiem kara veterāniem Japānā. Veselības problēmu dēļ ielūgums palika neizmantots. Esot Losandželosā, viņš nekavējoties izmantojis izdevību apmeklēt “Little Tokyo” — japāņu kvartālu, ko dēvē par mazo Tokiju. Tur tiešām var justies kā uzlecošās saules zemē. Īpatnējas japāņu arhitektūras celtnes, viens pie otra mazmazītiņi veikaliņi un krodziņi. Dažos apmeklētāju maz, bet pie citiem ārpusē stāv rinda. Acīmredzot tur īpašnieks mācējis piesaistīt apmeklētājus ar ko īpašu.
Pārbaida veikalnieci
— Gribēdams demonstrēt savus japāņu valodā zināmos vārdus, kādā sīkveikaliņā ieejot domās iegrimušai īpašniecei braši uzsaucu: “Sumimase!”, tas nozīmē — atvainojiet. Laikam izrunājot vārds izskanēja kā signāls uzbrukumam, jo likās, ka sieviete it kā palecas gaisā, grasīdamās pacelt rokas un … atdot ietirgoto naudiņu. Pēc tam gan atguvās. Lai kompensētu japāņu kundzes izbīli, nācās pieklusinātā balsī vēlreiz atvainoties, angļu sarunvalodā iepinot visus japāņu valodā zināmos vārdus, un nopirkt pāris suvenīrnieciņu. Tas līdzēja, bet no tā būs mācīties, ka ar svešas valodas vārdiem nevar “špāsēties”, — secina latviešu ceļotājs.
Salīdzinot ar ķīniešu kulināriju, japāņu virtuve ir krietni vienkāršāka. Ēdienu pagatavošanai lieto galvenokārt visādus gliemežus un jūras veltes. Visa pamatā ir gohans — vārīti rīsi. Maltīti parasti iesāk ar suimono vai misoširu zupu (piedzerot). Karotes nemēdz lietot.
Ēstgriba dubultojas
Ir arī īsteni amerikāniskas ēstuves. Tie ir visuresošie McDonald ātrās ēdināšanas uzņēmumi ar ierastajiem hamburgeriem un hotdogiem. Populāri un cenas ziņā nepārspējami. Jānis Mednis atzīst, ka Rīgā ir pietiekami svešzemju restorānu, tikai ēdieni ir pseidooriģināli un nelielā sortimentā.
Cits ne mazāk iecienīts amerikānisks ēdināšanas veids — samaksā pie kases apmēram septiņus vai desmit dolārus, dodies pie vitrīnām un izvēlies, ko gribi — aukstās uzkodas, siltos ēdienus, desertu un atspirdzinošos dzērienus. Ja šķiet, ka nepietiek, gājienu var atkārtot, cik reižu vēlas. Pie šādas kārtības daudziem apmeklētājiem ēstgriba dubultojoties. Projām ejot, parasti uz galda atstāj dolāru — dzeramnaudu trauku novācējam. Ēdiens allaž ir svaigs un pietiekami sātīgs, garšas ziņā ievērojami labāks un atšķirīgāks no Rīgā McDonald firmas ēdnīcās piedāvātajiem.
Amerikā jāsamierinās un jāpierod, ka itin visur piedāvā tikai atdzesētus, ledusaukstus atspirdzinošos dzērienus vai vienkārši ūdeni. Piedevām vēl ar glāzē sabērtiem ledus gabaliņiem. Pie tā nepieradušiem latviešiem salst zobi, bet vietējie tīksminādamies tukšo vienu glāzi pēc otras. Mūsu izpratnē pavāju kafijas ūdeni viņi jau uzskata par kafiju. Varbūt, lai nekaitētu veselībai?
Pa ceļu labirintiem
Tā kā pilsēta un tās jaukumi jau bija iepazīti, ceļotāji alka patstāvīgi doties Amerikas “mežonīgo rietumu” plašumos. Vēlmes piepildījās, un viņu rīcībā tika nodota automašīna. Atlika vien sēsties pie stūres, saņemt drosmi un mēģināt pa ielu, bulvāru un ātrgaitas ceļu labirintiem izbraukt no pilsētas, nezaudējot izvēlēto virzienu.
— Par savām zināšanām nedaudz šaubu mākti, nolemjam pajautāt, kā izkļūt no pilsētas virzienā uz Meksiku. Neesot problēmu! Jānogriežas uz 91., tālāk pa 110., tad pagrieziens uz 105., bet nedrīkst nokavēt uzbraucienu uz 710., un tā tālāk. Saprotams vai nesaprotams, nav jēgas vēlreiz pārjautāt, jo automašīnu drūzmā un ceļu juceklī tik un tā aizmirsīsies, — stāsta Jānis Mednis.
Meksikā nenokļūst
Medņa kundze Ieva iejutās pilota lomā un pētīja karti. Eiropā tamlīdzīga drūzma un gigantiski autoceļu krustojumi nebija redzēti. No visas jezgas viņi izkļuva un mērķi nepazaudēja, nokļūstot līdz Sandiego. Salīdzinot ar milzīgo Losandželosu, šī pilsēta ir ievērojami mazāka. Tomēr visur jaušama amerikāniska steiga.
Ievērojami mierīgāka ir spāņu kolonizatoru laikā celtā vecpilsēta ar sīkiem veikaliņiem un suvenīru bodītēm. Ievērības cienīgs ir Sandiego zooloģiskais dārzs un Balboa parks, kā arī delfinārijs.
Sākotnējo ieceri apmeklēt Meksiku Medņu pārim nācies mainīt, jo Latvijas goda konsulam Meksikā nav tiesību izsniegt iebraukšanas vīzu. Tomēr viss, tāpat kā Meksikā, ir ASV pierobežā. Arī iespēja iegādāties no kaktusiem gatavoto grādīgo dzērienu tekilu. Putekļainajā meksikāņu mazpilsētiņā pirktajam un dzertajam dzērienam ir pavisam cita garša. Tā apgalvo zinātāji. Viens pret vienu
Kad nedaudz iepazīta Sandiego un kārtējo reizi izbaudīts lielpilsētas trauksmainais dzīves ritms, ceļotājiem vienīgā vēlme ir traukties prom no ceļu tīmekļiem. Meksikas ceļš — mežonīgo kalnu, Amerikas neskartās, saprātīgu cilvēku saudzētās dabas skaistums.
Kad tuvojas vakars un ātri satumst, steidzami jādomā par naktsmājām. Izrādās, ceļvedī norādes neatbilst īstenībai, jo vasaras ceļojumu sezona vēl nav sākusies, un vairums kempingu vēl nedarbojas.
— Vietās, kur iegriežamies un jautājam, saņemam pretrunīgu informāciju — šur tur, pa labi un pa kreisi. Nobraucot desmitiem kilometru, izrādās — visapkārt ir tikai kalni, aizas, krūmi, bet neredz nevienu rančo. Savādi drūma pamestības sajūta. Toties izteikti jūtams, ka esi viens pret vienu ar neskarto dabu. Pārdzīvojums, kā dēļ ir vērts pasaulē doties, — atzīst Jānis Mednis.
(Turpmāk vēl.)
