Lai Skrīveros sameklētu Jāni Vajevski, nezinātājs var samulst, jo vietējie vēlēsies zināt, kuru tad īsti vēlaties satikt. Savulaik te dzīvoja četri Jāņi ar šādu uzvārdu.
Lai Skrīveros sameklētu Jāni Vajevski, nezinātājs var samulst, jo vietējie vēlēsies zināt, kuru tad īsti vēlaties satikt. Savulaik te dzīvoja četri Jāņi ar šādu uzvārdu.
“Likt vārdu Jānis mūsu dzimtā nav tradīcija, drīzāk gan vienkārši sakritība,” bilst Jānis Vajevskis, tagad seniors. Par Jāni sauca arī viņa tēvu, kurš nu jau miris. Tēvs savu pirmdzimto nokristīja šajā vislatviskākajā vārdā, ģimenē vēlāk piedzima arī divas meitas — Mārīte un Sarmīte.
Latviskuma dēļ
Jāņa kungs vēlāk arī savu vecāko dēlu nosauca par Jāni. Pirms vairākiem gadiem Skrīveros bija ne tikai vectēvs, tēvs un dēls Jānis Vajevskis, bet arī vienu Jāņa kunga brālēna dēlu ar tādu pašu uzvārdu sauca par Jāni. Jānis Vajevskis atklāj, ka arī viņa mātes tēvs bijis Jānis, viņam gan latvisks uzvārds — Liepiņš. Tēvatēvs savukārt bijis Jāzeps.
Anitas un Jāņa Vajevsku ģimenē aug četri dēli. Tēvs bilst, ka septiņdesmito gadu beigās pirmdzimtajam dēlam vārds Jānis vairāk dots nacionālā lepnuma dēļ. Arī pārējiem dēliem latviski vārdi — Andris, Edgars un Arnis. Vecākais jau strādā, bet jaunākais šogad beidza 4. klasi. Tēvs smej — ja būtu sagaidīta meita, diez vai viņa būtu Līga.
Brīvdienas alum
Savulaik Jāņus kopā svinējuši triju paaudžu Jāņi. Kas par svētkiem bijuši! “Mans tēvs bija izslavēts alus darītājs. Viņam, kā jau Latgales vīram, tas izdevās patiešām gards, un pārējie to prata novērtēt, ” atceras dēls. “Septiņdesmito gadu sākumā Skrīveru izmēģinājumu saimniecībā Jāņus svinēja ar vērienu, un manam tēvam šajā laikā katru gadu deva brīvdienas, lai viņš varētu visiem saimniecības darbabiedriem alu ieraudzēt. Speciāli šiem svētkiem atvēlēja arī graudus.
No bērnības atceros, ka mūsmājās pirmsjāņu laiks bija alus darīšanas laiks. Palīdzēt vajadzēja arī mums, bērniem. Palīdzējām “audzēt” iesalu — graudus mērcēja, kad sadīga mazi asniņi, tos vajadzēja berzt. Nebija joka lieta ieraudzēt simtiem litru alus!”
Līgo vakarā to slavēja visi pie ugunskura kopā sanākušie Skrīveru izmēģinājumu saimniecības strādnieki, un līksmības netrūka ne lieliem, ne maziem. Katru gadu šie svētki svinēti citā vietā, un tie palikuši atmiņā kā grandiozs saiets.
Pirmais brūvējums sadeg
Jāņa kungs bilst, ka alus darīšana ir sarežģīts process, un šo prasmi līdz galam viņš tomēr nav apguvis. Lai gan tēvs centies visu ierādīt, pirmais dēla brūvējums sadedzis, un nu vairs nav kam padomu paprasīt. Par tiem laikiem atgādina vien šķūnītī sakrautās alus muciņas, kuras savulaik izmantoja tēvs. “Man alus nemaz negaršo,” piebilst Jānis Vajevskis, nu dzimtā vecākais.
Jāņi esot ģimenes svētki, kurus Vajevski allaž svin mājās. Tā kā savas Līgas nav, Līgo vakarā mēdzot doties ciemos. Dažkārt pie drauga, kuram ir meita Līga. Savukārt abiem ar dēlu Jāņos ciemiņi jāuzņem savās mājās.
Tēvu jauc ar dēlu
Viņš bilst, ka nemaz jau neesot izdevīgi būt tik daudziem Jāņiem Vajevskiem, jo allaž vajadzīgi arī papildus paskaidrojumi. Piemēram, lai, dodoties pie ārsta, poliklīnikas reģistratūrā izņemtu pacienta karti, jānosauc arī dzimšanas gads, jo gadoties, ka tēvam iedod dēla karti un vēl brīnās — ko tāds jauns slimo?
Jāņa kungs smej vien, kad jautāju, vai arī mazdēli dzimtā būs Jāņi? “Par to ar dēliem neesmu runājis, vēl jau viņi nav precējušies, mazbērniem par agru. Bet kas lai zin!”. Viņš vēl piebilst, ka pats pie sava vārda esot pieradis un diez vai gribētu citu.
