“Suni vai kaķi no ielas neņemtu, bet žurku gan!”.
“Suni vai kaķi no ielas neņemtu, bet žurku gan!”
“Bērni bija viņu dzenājuši pa gaiteni, tad izmeta ārā, sniegā. Man palika žēl, un paņēmu savā paspārnē,” stāsta Lolita. Lolitai žurciņa jau ir bijusi iepriekš. Viņa saprotas ar grauzējiem. “Kā var nemīlēt tādu radījumu? Un vispār žurka ir līdzīga vāverei, tikai nav kuplās astes.”
Vāverei līdzīgajam radījumam tika dots vārds Otto. Tas no filmas “Ziemassvētku jampadracis”. Un kopš liktenīgās sastapšanās sniegā nu jau pagājuši divi gadi.
“Otto ir ļoti mīlīgs — pa rokām vien. Patīk spēlēties. Dažreiz apvainojas, kad ilgu laiku neesmu mājās. Mēs viens otru saprotam,” tā Lolita par žurkas raksturu. Būra Otto vairs nav. Tas salūza. Otto sākumā dzīvoja virtuvē, vēlāk pārvācās uz labākiem apartamentiem — viesistabu. Cieņā ir tumšais kakts aiz skapja.
Saimniece ir pārliecināta, ka Otto drīz vien dosies uz citiem medību laukiem, jo viņam ir jau ļoti cienījamu gadu pensionāra īpašības. “Otto ir kļuvis sirms, apātisks. Agrāk nāca ar mani parunāties, ielēca gultā. Tagad, kad pārnāku mājās, tikai parāda purniņu, it kā teiktu — te es esmu, liec mani mierā. “Viņam patīk komforts un lutināšana, īpaši gastronomiskas “”izvirtības””. Žurku barību viņš atzīst par nebaudāmu. Otto garšo burkāni, kāposti, krējums, augļi, kartupeļi. Un kā viņš ēd! Paņem ķepās un lēni visu sakošļā, lai nebūtu kuņģa problēmu,” smej saimniece.
Kāpēc Lolita apžēlojās par žurku sniegā? Viņa nevar atbildēt, bet ir pārliecināta, ka nekad neņemtu suni vai kaķi no ielas. Iepriekšējā viņas žurka bija “meitene” — palaidne, sagrauza vadus, tapetes. Otto grauž tikai tapetes, bet aiz sekcijas, jo ir gudrs un audzināts. Viņš taču zina, ka inflācijas laikā pie remonta tik ātri netikt.
“Šis ir Žurkas gads. Mājās man ir žurka — vai tiešām laimi neatnesīs? Atnesīs!” smej žurku mīļotāja.
Diemžēl Otto ignorēja manus pūliņus pierunāt fotografēties. Viņš gluži kā cienījams seniors gulēja tumšajā kaktā aiz skapja.
