Pirms diviem gadiem Inga Orlova pieņēma izaicinājumu piedalīties Pļaviņu novada pašvaldības izsludinātajā konkursā “Es varu būt uzņēmējs!”, un tā radās viņas uzņēmums “Retrovāģīši”, kas dod bērniem vizināšanās prieku ar dažādām pedāļu automašīnām, velokartiem un balansa skūteriem. Tagad grūti iedomāties lielākus vai mazākus pasākumus bez šī piedāvājuma. Inga ar ģimeni jau vairākus gadus gan dzīvo Lielvārdē, bet nav zaudējusi saikni ar dzimtajām Pļaviņām. Turklāt šonedēļ viņa svin savu 35. dzimšanas dienu, par ko teic — interesants un joprojām labs skaitlis. Par to visu saruna ar Ingu.
Bērniem dāvā bērnību
— Kā veicies “Retrovāģīšiem”?
— Tiem ir jau otrā sezona, un viss joprojām notiek. Vairāk laika šai nodarbei iznāk pievērsties brīvdienās, un arī tad, kad ir palīgs, jo grūti vienai visu pārvietot ar piekabi. Domāju, ka piedāvājums ir optimāls, un šobrīd neko jaunu neplānoju, jo visi braucamie ir zināmi un pārbaudīti, bet ar ko jaunu negribas riskēt. Visi vāģīši izturējuši šo laiku labi, nav salūzuši, vien pirms sezonas jāveic neliela apkope.
— Ar “Retrovāģīšiem” iznācis būt daudzviet Latvijā?
— Jā, arī tepat Aizkrauklē, Jēkabpilī, Koknesē un citviet. Vienreiz bijām Rīgā, bet vairāk esam pasākumos Lielvārdē un apkārtnē, jo tas ir tuvāk dzīvesvietai. Protams, dodamies arī uz Pļaviņām. Man patīk būt dažādos svētkos, tikties ar cilvēkiem. Kad redzi mazu zēnu, kurš pirmo reizi izmēģina balansa skūteri, un viņam izdodas, prieks ir visiem.
— Vai šī nodarbe ir kaut kas no savas bērnības sapņa?
— Noteikti, jo mums ar māsām nekā tāda nebija. Kaimiņu puikam bija pedāļu volga, un, protams, man arī tādu gribējās. Bet ideju par “Retrovāģīšiem” man deva dēls Roberts, kuram ļoti patīk mašīnas un kurš nevar tām vienaldzīgs paiet garām. Tas viss neviļus ir kā vēlme saviem bērniem dot tādu bērnību, kāda bija pašai un vēl vairāk. Tas ir daudzās lietās. Šogad dēls sāka iet pirmajā klasē, un atceros savu skolas sākumu, kad man bija sagādāts galds un visi skolas piederumi. Tagad šo īpašo izjūtu gribas dot viņam. Arvien vairāk un vairāk apzinos, cik liels pamats dzīvē ir savai ģimenes pieredzei, un tā man bijusi pozitīva.
Viens aiziet, cits atnāk
— Pašu arī saistījis azarts un ātrums?
— Noteikti nē. Biju klusā teicamniece, kurai grūti klases priekšā noskaitīt dzejoli. Visa šī darbošanās mani ir atvērusi un daudz iemācījusi saskarsmē ar citiem. Vispirms sāku braukt uz tirdziņiem ar dažādiem rokdarbiem, bet tie tomēr nebija tik pieprasīti, tāpēc vajadzēja meklēt ko citu. Tomēr rokdarbi man patīk joprojām. Tas acīmredzot mammas ietekmē. Viņa savulaik daudz šuva, jo mums nebija lielas rocības, lai visu vajadzīgo nopirktu. Tomēr bijām sapucētas — mamma no žurnāla “Burda” piegrieztnēm šuva mums kleitiņas, adīja, un arī man tas ar laiku iepatikās. Ļoti iedvesmoja mana vizuālās mākslas skolotāja Iveta Ušacka, kas deva dzirkstelīti paskatīties uz dzīvi radošāk. Rokdarbu laiks man atkal atnāca līdz ar dēla Roberta piedzimšanu, bet iznāca tā, ka līdz ar meitas Maijas nākšanu pasaulē atkal aizgāja. Tomēr vietā radās kas cits — “Retrovāģīši”. Nav jau arī daudz brīva laika, kad vari apsēsties un mierīgi kaut ko padarīt. Arī lasīt vairs neiznāk laika, par ko man ir žēl.
— Var teikt, ka šī ideja par savu nelielo biznesu izrādījās veiksmīga?
— Noteikti. Tā ir neliela izklaide un nav dārga, ko vecāki labprāt atļaujas saviem bērniem. Varbūt vajadzētu vēl kādu velokartu lielākiem bērniem, bet domāju, ka ar plašāku braucamo klāstu viena netiktu galā. Jāņem vērā, ka tā ir arī izteikta sezonas nodarbe — no maija līdz oktobrim — un nevar būt vienīgais ienākumu gūšanas veids. Es to uztveru kā savu vaļasprieku, ar ko varu dāvāt prieku citiem un kaut ko nopelnīt. Izmēģinot to visu, esmu sapratusi, ka manī tomēr nav liela uzņēmējas gēna un vajadzīgs stabilāks darbs. Tagad esmu sākusi strādāt Nacionālo bruņoto spēku bāzē Lielvārdē.
— Kāpēc tāda izvēle?
— Par prieku vīram, kurš arī ir militārists! Tomēr, nopietni runājot, esot līdzās tam visam, arī pašai radās interese pamēģināt. Tagad visi teic, ka armija man piestāv. Sākumā bija bažas, vai spēšu iziet obligātās apmācības, turklāt ziemā, jo aukstums nav mana stiprā puse, bet izturēju, un viss izdevās. Vīrs gan sākumā teica, ka gan jau varēšu strādāt par lietvedi vai kādu līdzīgu darbu, bet iznāca citādāk. Tā kā pēc profesijas esmu ģeogrāfe, piedāvāja putnu un dzīvnieku kontroliera palīga darbu lidlaukā.
— Kas jādara šim darbiniekam?
— Jākontrolē, lai putni un dzīvnieki nerada draudus aviācijai, jāveic regulāras pārbaudes lidlaukā. Ir arī darbs ar “papīriem”, bet kopumā tas ir interesants un dažāds. Iepriekš ar ornitoloģiju man nebija saskares, tāpēc tagad jāmācās pazīt putnus, un to mums ir tik daudz!
Drosmei jābūt
— Kas savulaik saistīja ģeogrāfijas studijās?
— Tas vairāk bija saistīts ar vizuālo priekšstatu par šo profesiju, jo man patika kartes un spožie atlanti. Domāju, ka, strādājot par ģeogrāfijas skolotāju, varēšu tik skaisti noformēt visas prezentācijas. Kad nonācu realitātē — praksē skolā, sapratu, ka nav tā, kā biju domājusi. Šim darbam vajadzīgas citādākas rakstura īpašības, nekā piemīt man, un bija vilšanās. Tā kā studēju ar domu, ka būšu skolotāja, un tolaik arī daudz sportoju, nekādu papildu studiju virzienus neapguvu un darba iespējas tieši specialitātē neradās. Ar pedagoģiju vēl bija saskare, kad divus gadus strādāju par jaunsargu instruktori Ogrē. Tad laikam vēlreiz pārliecinājos, ko šis darbs nozīmē un cik liela ir atbildība. Man tomēr patīk būt mierīgākos apstākļos. Tad līdz dēla piedzimšanai kādu laiku pastrādāju grāmatnīcā Lielvārdē un vēlāk “Linu mājā”, kas man ļoti patika, jo bija saistība ar rokdarbiem un skaistām lietām. Kad piedzima un paaugās Maija, atkal mainīju nodarbošanos. Diploms un zināšanas ģeogrāfijā tomēr noderēja.
— Joprojām daudziem ir uzskats, ka armija sievietēm nav īstā vieta. Kas saista šajā jomā?
— Kad pirms 12 gadiem stājos Zemessardzē, man arī jautāja, vai gribu tur vīru atrast? Atjokoju, ka jā, un tā arī iznāca, jo Aleksejs ir no šīs jomas. Tomēr noteicošais bija pieņemt izaicinājumu, pārvarēt sevi, saprast, ko vari. Iznāca “lauzt” arī sevi, izjust un uzklausīt to, ko par tevi saka citi. Bija arī tādi, kuri uzskatīja, ka sievietēm patiesi nav ko darīt armijā, un attiecīgi arī izturējās, ja vēl juta, ka varu būt veiklāka par viņu. Tā bija tāda garīgā drosme — dzirdēt par sevi dažādus uzskatus un arī pašai teikt taisnību. Tas viss daudz kam atver acis, bet kopumā sastapu labus un atsaucīgus cilvēkus, jo armija nozīmē būt komandā un nevari būt tikai pats par sevi. Kā saka — komanda ir tik stipra, cik spēcīgs ir tās vājākais posms. Biju pārsteigta, ka armijā ir tik daudz darba iespēju, piemērotas dažādām profesijām. Arī otra māsa Līga ir Bruņotajos spēkos. Vienīgi Daiga vēl “spurojas” un turpina darboties radošajā jomā, bet viņas draugs ir virsnieks.
Bez sporta neiztikt
— Tēvs Imants Kravalis (ilggadējs jaunsargu instruktors — red.) par tagadējā darba izvēli noteikti ir priecīgs. Vai vecāki ietekmējuši profesijas izvēli?
— Viņi nekad nav teikuši, kas mums ar māsām jādara, un ļāva izvēlēties pašām. Tētis noteikti ir priecīgāks par to, ko daru tagad, nevis iepriekš, jo bieži mainīju nodarbošanos. Sportošana gan mums ierasta no vecākiem, jo mamma (slēpotāja un olimpiete Ineta Kravale — red.) bija trenere, tāpēc tīri dabiski iznāca iesaistīties tajā, ko viņi dara. Pļaviņās pievarēts pirmais skrējiena aplis stadionā, ziemās devāmies slēpot un braukt ar ragaviņām uz tuvāko Sveķu kalnu, kas diemžēl tagad ir aizaudzis, bet vasarās ar velosipēdiem uz Mežezeru peldēt. Turklāt pašu spēkiem vienmēr gribējās uzbraukt lielajā kalnā. Mūsu dzimtā visiem sports ir tuvs, un arī tagad bez tā neiztiekam.
— Kas pašai sportā tuvāks?
— Vairāk vieglatlētika, sprinta skrējieni. Studiju laikā iekļuvu Latvijas izlasē, bet līdz ar bērnu piedzimšanu neesmu aktīvi trenējusies un piedalījusies lielākās sacensībās. Tomēr tagad regulāri cenšos apmeklēt treniņu grupas Lielvārdē divas reizes nedēļā. Esam paliela grupa. Jāuztur sevi labā fiziskā formā arī tāpēc, ka armijā jākārto ikgadējie normatīvi, un ir gandarījums, ka vari būt pietiekami labā līmenī. 1500 metru skrējienā Līga gan mani par divām sekundēm pārspēja, bet kā attaisnojums tam, visticamāk, ir tas, ka viņa ir jaunāka par mani, nevis stiprāka…
Draudzīgas mazpilsētas
— Vai arī bērni iesaistās sportiskajās aktivitātēs?
— Šobrīd viņus tas ne īpaši aizrauj, un mēs arī nespiežam. Kad gribēs, darīs. Intereses abiem ir dažādas, tad jau laiks rādīs, ko izvēlēsies. Tagad galvenais ir piedāvāt iespējas.
— Lielvārdē esat iejutušies?
— Jā, dzīvojot un strādājot, esam iepazinuši lielvārdiešus. Abi ar Alekseju dejojām tautas deju kolektīvā “Lāčplēsis”, darbojos Māmiņu klubā. Lielvārde ir līdzīga Pļaviņām — neliela un draudzīga mazpilsēta ar atsaucīgiem cilvēkiem. Mani nesaista lielpilsētas un šobrīd neaizrauj ceļošana. Vairāk ar ģimeni braucam pa Latviju vai kaimiņvalstīm, un noteicošais ir bērnu intereses. Studiju laikā iznāca vairāk ceļot, un ar to pagaidām pietiek. Tagad man vislabāk patīk pasēdēt klusumā ar grāmatu rokā, bet tādu brīžu ir maz. ◆
