Aizvadītās nedēļas nogalē Latvijā at-zīmēja neatkarības faktiskās atjaunošanas 20. gadadienu, kad Augstākās Padomes deputāti pieņēma valsts konstitucionālo likumu. Tas laiks daudziem atmiņā paliks ar tā dēvēto augusta puču, kas tā rīkotājiem tomēr neizdevās.
Atceros to visu, lai gan tālāk no Rīgas neko daudz no tā nejutām. Domāju, ka svarīgāk tas bija galvaspilsētai, kur bija vadība un stratēģiskie objekti. “Augšā” lēma, ko darīt un kā rīkoties. Tas bija izšķirošs brīdis, kad situācija varēja visādi izvērsties, jo visi gaidīja, kas notiks Maskavā. Nesen skatījos raidījumu par Gorbačovu un šiem notikumiem. Katrā ziņā daudz ko noteica dažādi apstākļi un politiķu rīcība. Tas bija kas nepieredzēts, un, domāju, nebija skaidras sapratnes, kā rīkoties. Iespējams, arī tas izšķīra notikumu gaitu. Noteikti viss beigtos daudz bēdīgāk, ja iejauktos militāristi.
Par politiku daudz neinteresējos, jo bieži vien pārliecinos, ka tā Latvijā nav domāta indivīdam. Jau gadiem ilgi viss vairāk risinās lielos mērogos, bet līdz cilvēkam nenonāk. Visvairāk satrauc tas, ka valstī tik maz atbalsta ražošanu un tieši nelielos uzņēmumus. Diemžēl mazais ražotājs nav spējīgs izdzīvot. Viņu “spiež” visi — lielražotāji un ierēdņi ar savām direktīvām. Bieži vien prasības ir tik drastiskas, ka cilvēkam vairs nav izdevīgi ar konkrēto lietu nodarboties. Ko Eiropa tikai iesaka, to te jau izvirza kā prasību, lai arī tā nav pat vecajās Eiropas Savienības dalībvalstīs. Lai visu izpildītu, nepieciešami līdzekļi. Tā kā uzņēmējiem lielākoties tādu nebija, bija jāņem kredīts. Šī sloga dēļ krīzē daudzi izputēja. No otras puses, ar Eiropas Savienības atbalstu Latvijā īstenoti lielākā daļa projektu, arī Koknesē.
Arī laukos situācija ir bēdīga. Savulaik katrā sētā bija govs vai kāds mājlops un pārdzīvot visādas krīzes bija vieglāk. Ja cilvēkam šī saimnieciskā darbība rada tikai zaudējumus, tad viņš ar to nenodarbojas. Tāpēc lauki aizaug, nenopļauto kūlu cilvēki cenšas nodedzināt, un nepatikšanas vien ir. Viss tendēts tikai uz sodiem, nevis risinot samilzušo bezdarba problēmu valstiskā līmenī.
Valstij vajadzētu dotēt tieši mazas ražotnes, kas ļautu cilvēkam pašam sevi uzturēt. Viens no piemēriem nelielai uzņēmējdarbībai varētu būt nopļautā siena, ko daudzi nezina, kur likt, pārstrāde granulās kurināšanai. Līdz ar to pļavas būtu sakoptas, kurināmā pietiktu pašiem un varbūt arī ko pārdotu. Liela pelņa varbūt neiznāktu, bet varētu vismaz samaksāt zemes nodokli. Darba iespējas būtu arī jauniešiem, strādājot individuāli vai veidojot nelielus uzņēmumus. Domāju, mazo saimniecību īpašnieki būtu priecīgi, ja kāds nāktu palīgā tikt galā ar darbiem. Daudzas problēmas varētu atrisināt, ja iedzīvotājiem dotu iespēju pašiem sevi nodrošināt. Neveicinot šo iespēju, valsts sev uzliek lielu sociālo slogu — jāmaksā bezdarbnieka un citi pabalsti.
Tuvojas 1. septembris, un jābeidz sagatavot skolu jaunajam mācību gadam. Šovasar skolā lieli remontdarbi nebija plānoti. Pavasarī ar direktoru izstaigājām klases un pārlūkojām, kurās kas jālabo. Šovasar skolā pārkrāsotas visas koka grīdas, vietām bija jāpielabo sienas. Visi darbi notiek saskaņā ar budžetu. Naudas nav daudz, bet, kad sāc darīt, tā iziet materiālos vien.
Šovasar lielākais ieguldījums skolā bija datortīkla izveide saistībā ar Eiropas Savienības projektu, jo mācību iestādei paredzēti papildu datori. Pirms neilga laika novada dome piešķīra naudu elektrotīklu sakārtošanai. Elektroinstalācija jau sen bija nolietojusies, un diezin vai tā izturētu lielāku slodzi, pieslēdzot papildu biroja tehniku. Turklāt sadales būs aprīkotas ar centrālo slēdzi, lai katru vietu nepieciešamības gadījumā varētu atslēgt atsevišķi, nevis, kā līdz šim — ja bija vajadzība, bez elektrības palika visa skola. Vispirms jāsakārto iekšējās komunikācijas, un tad var ķerties pie ēkas ārpuses. Nepieciešams pārbūvēt siltumpiegādes sistēmu, jo vecie čuguna radiatori sen ir aizsērējuši un nenodrošina pietiekamu siltumu. Parēķinājām, ka tīrīt tos ir neizdevīgāk nekā mainīt pret jauniem. Tikai tam vajadzīgs laiks un ieguldījumi. Tomēr šie darbi jau šogad iekļauti budžetā kā prioritārie.
Biežie negaisi un vējainais laiks arī neko daudz nav sapostījis. Esmu šīs mācību iestādes absolvents un atceros, ka manā skolas laikā līdzās ēdnīcai auga liels sēru vītols ar nokareniem zariem. Tam vispirms nolūza viens, tad otrs zars, bet trešo šovasar paši nozāģējām. Stiprā vējā tas neizturētu un sabojātu ēku.
Skolas dienesta viesnīcas pirmajā stāvā šovasar izremontēja dušas un tualetes, kas bija stipri nolietojušās. Ik pa laikam nepieciešams kaut ko uzlabot, jo viesnīcu izmanto ne tikai skolēni, bet vasarās arī dažādu nometņu dalībnieki. Tās rīko galvenokārt sadarbībā ar Kokneses sporta centru. Lai sniegtu kādus pakalpojumus, jānodrošina arī normāli apstākļi. Iepriekš vairāk sakārtoja ēkas otro stāvu, bet tagad arī pirmajā notiek pārmaiņas.
Šogad nometņu Koknesē bija mazāk nekā iepriekšējos gados, jo cilvēkiem līdzekļi ir ierobežoti. Tomēr vairākas nometnes ir bijušas. Tas ir arī labs papildinājums novada budžetam un līdz ar to skolai. Te atpūtušies un darbojušies sportisti, mūziķi, vingrotāji. Dienesta viesnīcā iespējams uzņemt ap 40 cilvēku.
Drīzumā dienesta viesnīcā ieradīsies pašu skolēni. Esam tam sagatavojušies. Vēl precīzi grūti pateikt, cik skolēnu šogad tajā dzīvos, bet interese ir. Apkārtējo pagastu bērniem tā ir laba iespēja, jo ne visi katru dienu var izbraukāt uz mācību iestādi. Skola lielāko daļu nepieciešamo lietu skolēniem nodrošina, līdzi jāņem vienīgi sava gultasveļa.
Tā visa vasara galvenokārt aizvadīta darbā, jo šos pienākumus pildu tikai no šīgada sākuma. Daudz kas vēl jāiepazīst. Pēdējā laikā nav bijis iespēju kaut kur aizbraukt ekskursijā, jo jāatbalsta bērni. Vecākais dēls beidza augstskolu un jau sāka darba gaitas, vidējais iestājās būvniekos Rīgas Tehniskajā universitātē, bet jaunākais beidza 9. klasi un turpinās mācības vidusskolā. Patīkama atpūta nedēļas nogalē bija brauciens uz Latgali, kur pēc ilgāka laika notika radu salidojums. Interesanti satikties un pārrunāt, kā kuram veicas, jo ikdienā jau neiznāk bieži sazināties.
