Gadījumu ar Jāņa Ādamsona svītrošanu no 8. Saeimas deputātu kandidātu saraksta par dīvainu uzskata ne vien daļa sabiedrības, bet arī Valsts prezidente Vaira Vīķe—Freiberga.
Gadījumu ar Jāņa Ādamsona svītrošanu no 8. Saeimas deputātu kandidātu saraksta par dīvainu uzskata ne vien daļa sabiedrības, bet arī Valsts prezidente Vaira Vīķe—Freiberga.
Tā kā Ādamsons no 1981. līdz 1992. gadam bijis PSRS VDK Robežapsardzības karaspēka štata darbinieks, Centrālā vēlēšanu komisija nolēmusi, ka saskaņā ar vēlēšanu likumu viņš tāpēc nevar būt Saeimas deputāts. Jānis Ādamsons Centrālās vēlēšanu komisijas lēmumu pārsūdzējis Rīgas Centra rajona tiesā, kur Ādamsona prasību noraidīja, jo tiesa uzskata — Centrālās vēlēšanu komisijas lēmums ir pareizs.
Nespēdams ar to samierināties, Ādamsons paziņojis, ka vērsīsies Satversmes tiesā vai pat Eiropas Cilvēktiesību tiesā Strasbūrā, kurā, kā viņš pats apgalvo, “tiesu spriež pēc likuma, nevis pēc tā, ko kāds teicis”.
Situācija tiešām dīvaina — Jānis Ādamsons jau bijis divu Saeimu deputāts, un dienests Robežsardzē tam nav bijis šķērslis. Jau pirms diviem gadiem Saeimā ierosināja anulēt Ādamsonam mandātu, taču lēmums viņam bija labvēlīgs. Nu pēkšņi Centrālā vēlēšanu komisija, kuras vadītājs pirms četriem gadiem bija tas pats Arnis Cimdars, atjēgusies, ka Ādamsonu Saeimai nevar laist pat tuvumā.
Taisnība vien būs, ka visu nosaka partijiskā piederība. Kamēr Ādamsons bija “Latvijas ceļā”, tikmēr viņa pagātnei nebija ne vainas. Tiklīdz viņš kļuvis sociāldemokrāts, tā par deputātu vairs neder. Izrādās, lai iekļūtu Saeimā, nav nozīmes ne pagātnei, ne pārliecībai, galvenais — izvēlēties pareizo partiju.
