Nebūšu ne pirmā, ne pēdējā, kas teiks, ka sadzīvot ar vīrieti nav viegli, jo emocionālās atšķirības ir lielas. Dažkārt šķiet, ka daudz vienkāršāk attiecībās būtu saprasties ar sava dzimuma pārstāvi, bet daba diktējusi citu ceļu.
Attiecību sākumā, protams, viss ir ļoti rožaini un jauki — gan puķes, gan negaidīti pārsteigumi un uzmanības apliecinājumi —, bet tad vienā jaukā brīdī atjēdzies, ka tas viss pamazām zudis. Palicis vien nevērīgs vīrietis, kurš nomet netīrās zeķes, kur pagadās, nekautrējas dzirdami atraugāties un aizmirst manu vārdadienu. Sākumā par to sirsnīgi raudāju, kultivēdama šausmīgas iedomas, ka vīrs mani vairs nesaprot un mīlestība beigusies, bet ātri vien sapratu — tas nedarbojas. Sāku stāstīt, ka man nepatīk tas vai šitas un kāpēc, — mans vīrietis klausās muti vaļā, solās ņemt vērā, kādu laiku arī cītīgi īsteno un tad atkal palaižas. Visu laiku tas atkārtojas. Tomēr man šī situācija der, jo esmu sapratusi, ka vīra mīlestība pret mani nav pagaisusi — kā vīrietim viņam vien grūti saprast manu sievišķīgo dabu un vajadzības. Šajā procesā svarīgi ievērot patiesību, ka nedrīkst pārmest un audzināt — un tas ir ļoti grūti! Cik gan draudzeņu pulciņā, frizētavā un kafejnīcā nav dzirdēts par vīriem kā otrajiem vai trešajiem bērniem, kuri nespēj pieņemt lēmumus, uzņemties atbildību un tā tālāk. Domāju, mēs, sievietes, to esam panākušas, jo vīrietis, izjūtot spiedienu, ja ne pretojas, tad aizveras gan. Tas ik palaikam notiek arī mūsu attiecībās, tāpēc saprotot, ka ar savu knābāšanu esmu savārījusi ziepes, cenšos ātri laboties un kompensēt, apliecinot, cik mans vīrietis ir foršs, gudrs un saimniecisks. Rezultāti nav ilgi jāgaida! ?
