Novadniece rakstniece Lucija Ķuzāne vasarā dzīvo un strādā dzimtajā pusē — savā īpašumā Pilskalnes pagasta Gricgales Medņu krogā. Tur viņa turpina rakstīt divas grāmatas — par Aleksandru Pelēci un Mēmeli.
Novadniece rakstniece Lucija Ķuzāne vasarā dzīvo un strādā dzimtajā pusē — savā īpašumā Pilskalnes pagasta Gricgales Medņu krogā. Tur viņa turpina rakstīt divas grāmatas — par Aleksandru Pelēci un Mēmeli.
Piecus kilometrus kājām
— Šopavasar laukos pirmo reizi ierados Lieldienās, bet līdz jūnijam te biju diezgan maz. Nu ir satiksmes problēmas, tāpēc katrs brauciens jāizplāno, cik vien iespējams, racionāli, — stāsta rakstniece.
Nokļūt no Jēkabpils līdz Gricgalei ir sarežģīti, jo garām krogam, kā vēl pavisam nesen, neviens autobuss vairs nekursē, un no Strobuku pieturas rakstniecei gandrīz pieci kilometri jāmēro kājām.
Uzņēmības pietiek
— Pirmo reizi biju diezgan nedroša. Nezināju, vai septiņdesmit sešos gados ar mugursomu plecos tādu attālumu būs pa spēkam nosoļot. Tomēr ceļa galā nemaz tik nogurusi nejutos, — priecājas Lucijas kundze.
Nu jau sakņudārzs apsēts un arī gandrīz viss lielais puķudārzs kroga dienvidu pusē sakopts. Tur izskatās kā mazā botāniskajā dārzā.
Kad rakstniece savu īpašumu sāka apdzīvot, puķudārza vietā bija pļava. Viņa nolēma, ka ik dienu vismaz vienu kvadrātmetru zemes puķēm spēs sagatavot, un tā tur tagad ir skaista puķu paradīze.
Dzīvesstāsts no sarakstes
Ziemā rakstniece mīt Jēkabpilī un daudz raksta. Kas tapis šoziem, ko viņa darīs, kad laukos dārzs un lielā puķu plantācija būs izravēta?
Šajā ziemā Lucijas kundze sāka veidot grāmatu par savu draugu rakstnieku Aleksandru Pelēci. Kopš 1975. gada līdz Pelēča pēdējai mūža dienai — 1995. gada 12. oktobrim — turpinājās abu sarakste. Pelēča sieva Rita visiem literātiem, ar kuriem vīrs sarakstījies, pēc viņa nāves vēstules atdevusi.
Lucijai Ķuzānei nu jāpārskata savējās un apmēram septiņi tūkstoši Aleksandra vēstuļu, kuras viņa saņēmusi.
— Aleksandrs rakstīja gandrīz katru dienu, tāpēc vēstuļu tik daudz. Viņam diemžēl ir diezgan nesalasāms rokraksts, kuru dažviet tikai ar pūlēm var saprast, bet nu jau esmu to iemācījusies. Lai visas vēstules izšķirotu un atrastu svarīgāko, kas der grāmatai, vajag daudz laika, — teic rakstniece.
Grāmatas “skelets” jau gatavs, un arī daļa manuskripta uzrakstīta. Grāmataai būs vienkāršs nosaukums — “Aleksandrs”.
Raksta par Mēmeli
Lucija Ķuzāne vāc materiālus un raksta grāmatu arī par dzimto Mēmeles pagastu laikā no 19. gadsimta beigām līdz 20. gadsimtam. Uzrakstīts 12 nodaļu, bet nosaukuma darbam vēl nav.
— Ziemas darbs man bija arī vēsturnieka Ulda Lasmaņa grāmatas manuskripta lasīšana. Viņš raksta par kādreizējā Jēkabpils apriņķa pagastiem Seci, Sēreni, Mazzalvi, Ērberģi un Jaunjelgavas pilsētu, sākot no pagājušā gadsimta četrdesmitajiem gadiem līdz piecdesmito gadu beigām. Tā būs grāmata par šajā laikā zudušajiem cilvēkiem, par represētajiem un latviešu masveida iznīcināšanu, — stāsta Lucija Ķuzāne.
***
Tā savā Medņu krogā rosās darbīgā rakstniece. Apbrīnojams ir viņas optimisms un reālais dzīves skatījums. Gaisa pilis Lucijas kundze nebūvē, bet dara svētīgu darbu — apkopo vēsturiskās liecības par kādreiz tik bagāto un apdzīvoto Mēmeli. “Kurš gan cits to izdarīs?” jautā rakstniece.
