Laikā, kad jaunus cilvēkus vairāk saista pilsētas iespējas, Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra rīkotajā uzņēmējdarbības konkursā “Laukiem būt!” šogad iesniegts rekordskaits pieteikumu — 68. Finālā tikās18 projektu pieteicējas, un starp labākajām arī aizkraukliete Gita Sadovska. Kopā ar jēkabpilieti Tamāru Branguli viņas ieguva 4. vietu kategorijā “Uzņēmējdarbības ideja nelauksaimniecības nozarē”. Viņu iecere ir piedāvāt dažādu pasākumu organizēšanu un vadīšanu. Par to saruna ar Gitu.
Ir jāriskē
— Kāpēc piedalījāties konkursā?
— Viss notika likumsakarīgi. Mācījos Nodarbinātības valsts aģentūras rīkotajos kursos projektu vadību, un bija iespēja apmeklēt informatīvo dienu Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centrā. Tur mani ieinteresēja piedāvātās mācības par savas uzņēmējdarbības projekta īstenošanu. Konkurss ir tieši jauniešiem ārpus Rīgas, lai nesēdētu dīkā un ieinteresētu darīt. Apkārtējo mudināta un iedrošināta, nolēmu mēģināt un pieteikties. Kā teicienā — kurš neriskē, nedzer šampanieti! Ķēros pie darba un rakstīju projektu. Ļoti labi, ka bija Tamāras atbalsts, un paldies par palīdzību konsultāciju centra darbiniecēm.
— Kāds ir jūsu projekts?
— Veidot aģentūru pasākumu rīkošanai un vadīšanai Aizkrauklē. Izpētot situāciju, sapratām, ka šobrīd vairāk ir bērnu ballīšu vai kāzu vadītāji, bet mēs gribam piedāvāt pasākumus dažādām grupām un tematiem. Iestrādes ir, bet pagaidām aģentūras izveide vēl priekšā.
— Ar ko konkursa žūriju piesaistīja jūsu projekts?
— Galvenokārt ar mums pašām. Pirms fināla žūrija mūsu projektus nebija iepazinusi. Kad prezentējām savu piedāvājumu, izvērtās nevis iztaujāšana, bet nepiespiesta saruna, kas ieilga. Arī citi atzina, ka mums acīmredzot piemīt spēja saistīt citu uzmanību, kas palīdzēja konkursā un arī rīkojot pasākumus. Tā ka sava pieredze mums arī ir. Centāmies interesanti parādīt savu pieteikumu, katrā reizē mainot savu tēlu.
— Kāpēc izvēlēta tieši šī joma?
— Pasākumos iesaistījos jau skolā. Man patīk strādāt ar cilvēkiem. Nespēju iedomāties, ka varētu darīt darbu, kur visu dienu jāsēž kabinetā. Vienmēr esmu centusies būt starp cilvēkiem, tāpēc, visticamāk, izvēlējos pedagoga profesiju, kas ir darbs gan ar bērniem, gan pieaugušajiem. Man nav vienas vecuma grupas, ar ko vairāk gribētu sadarboties, jo katrai ir sava “odziņa”. Ar maziem bērniem varbūt ir vieglāk, jo viņi kā mazi “sūklīši” ņem pretī praktiski visu, ko mēs, pieaugušie, piedāvājam. Turklāt ķipariem atliek pasmaidīt, un man ap sirdi kļūst siltāk. Pusaudži balansē uz robežas starp bērnu un pieaugušo, tāpēc ir jāmeklē sava pieeja. Pieaugušo pasākumos vairāk iederas humors.
— Ģimene un draugi jau pieraduši, ka atnāks Gita un būs svētki?
— Mums ir tā, ka reizi gadā, 25. decembrī, ģimene sanāk kopā, un tad ir kārtīga Ziemassvētku svinēšana. Tāpat arī vārda vai dzimšanas dienas nav tikai vienkārša pasēdēšana pie kūkas, bet cenšos, lai tie būtu svētki. Lai ir interesantāk, un tas atkarīgs no katra vēlmēm un noskaņojuma.
Lieliskas
idejas
— Vārds “lauki” neviļus saistās ar lauksaimniecību. Vai nedomājat darboties šajā jomā?
— Par to nekad neesmu domājusi. Lai arī esmu uzaugusi laukos, jo esmu no Seces, vairāk jūtos kā pilsētas cilvēks. Lielas pilsētas man nepatīk, bet dziļi laukos arī negribētu dzīvot. Tā ka Aizkraukle ir labs vidusceļš, te dzīvojam četrus gadus. Varbūt dažkārt atpūtas vai citu iespēju dēļ kaut kā trūkst, bet tālu nav citas pilsētas, kur var ātri nokļūt un to iegūt.
— Kā tad šķiet — laukiem būt?
— Noteikti, jo laukos ir daudz aktīvu un uzņēmīgu jauniešu, kuri prot īstenot savas idejas. Viena no konkursa dalībniecēm bija jaunā māmiņa, kura pati iemācījusies šūt un veido bērnu apģērbu, kur katra lieta paredzēta trim izmēriem, un ar podziņām var regulēt apģērba lielumu. Bērni tik ātri aug, ka vēl nesen nopirktas bikses vai krekliņš drīz vien ir par mazu, bet tā derēs ilgāk. Lieliska ideja! Tādu bija daudz. Prieks par puisi no Latgales, kurš uzvarēja mūsu grupā. No mūsu reģiona līdz pusfinālam tika arī Ingas projekts, piedāvājot pašu gatavotas oriģinālas pildspalvas, Evita ar meistarklašu piedāvājumu un Didzis ar glempinga ideju. Mēs visi bijām draudzīgi, saliedēti un noteikti neizjutām cits citu kā konkurentus. Iepriekš jau vairāk iepazināmies konkursa nometnē. Tur bija lekcijas un tāds kā improvizēts tirdziņš, kur vajadzēja mācīties prezentēt savu piedāvājumu. Viens par otru turējām īkšķus arī pusfinālā un finālā. Kontaktu tagad ir daudz, un gribas sadarboties, bet esam dažādās vietās, lai gan Latvijā attālumi nav tik lieli. Ar Tamāru esam ļoti apmierinātas, ka piedalījāmies.
— Esat pazīstamas jau sen?
— Iepazināmies pirms deviņiem gadiem, kad ar ģimeni dzīvoju un strādāju Jēkabpilī. Viņa jau bija mēģinājusi darboties šajā jomā, un, kad viņai piedāvāju, uzreiz piekrita, jo šī doma visu laiku bija tuva. Abas esam uz viena “viļņa”.
— Par iegūto vietu konkursā jūsu projekts atbalstīts ar 800 eiro. Vai esat jau domājušas, kā izlietosiet šo naudu?
— Kā smējās “Laukiem būt!” organizatores — par iegūto naudas balvu brauciet kaut uz Kipru, bet turpiniet iesākto! Uz Kipru mēs nebrauksim, un ar Tamāru jau ir saplānots, kas būtu jāiegādājas.
Nezaudēt
spārnus
— Dažādos konkursos un pasākumos nereti ir liels ideju un apņēmības vilnis, bet vēlāk tas bieži noplok, jo nevirzās uz priekšu tik veiksmīgi, kā bija gaidīts. Kā “neapgriezt spārnus” savai iecerei?
— Vēl nesen “Facebook” skatījos praktisko apmācību portāla “Ugunsskola” ierakstus. Viena no mentorēm regulāri tur ievieto dažādus video, un viens bija tieši par “apgriezto spārnu” izjūtu. Tādās reizēs vajag atrast kādu cilvēku, kurš palīdzēs saskatīt tevī labo, atkal piecelties, nenokārt degunu un ar smaidu iet tālāk, neļaujot atteikties no saviem sapņiem. Man tā ir ģimene. Mums ar vīru Gunāru ir divi dēliņi — Krišjānis un Renārs — septiņus un divus gadus veci. Kamēr es braukāju uz mācībām, ģimene — vīrs, māsa, mamma un tētis ar sievu — palīdzēja sakārtot ikdienu, lai katrs pagūtu gan uz skolu, gan bērnudārzu, gan pulciņiem.
— Kāpēc tomēr neturpinājāt strādāt pedagoģijā?
— Iepriekš strādāju bērnudārzā un sapratu, ka tas paņem ļoti daudz enerģijas, un, vakarā, pārnākot mājās, tās nepietiek saviem bērniem. Es domāju, ka to var darīt, ja pašai nav bērnu vai viņi jau lieli, lai pietiktu spēka ar pilnu atdevi nodoties darbam. Arī mūsu bērniem vajag mammu, kura kopā spēlējas, parunājas un radoši darbojas. No pedagoģijas neesmu atteikusies uz visiem laikiem, bet pagaidām tomēr nē.
— Ko kopā ar bērniem darāt?
— Lielajam dēlam patīk spēlēt šahu, kopā lasām grāmatas, dziedam, rīkojam deju vakarus, ejam ārā pētīt dabu, kas īpaši interesanti pavasarī un rudenī. Kopā kaut kur pabraucam pa Latviju, kas ir tik skaista. Agrāk arī dažkārt pasportoju un dejoju līnijdejas, bet tagad tam nav laika. Vislabāk laiku pavadu kopā ar ģimeni, un tagad nevaru pat iedomāties, ja viņu man nebūtu. Kopš piedzima jaunākais dēliņš, esmu galvenokārt mājās, ja vienīgi kaut kur pamācījusies un tagad piedalījos šajā konkursā. Ģimene mani ļoti atbalsta, īpaši lielais dēls, kurš katru dienu man atgādina, cik esmu forša. Pabēdājas jau, kad mamma brauc uz pasākumu, bet viņam jāiet uz skolu. Kad atgriezos no fināla, ar lielu interesi iztaujāja, kā veicās, kas bija interesants, samīļoja un apsveica ar panākumiem. Tas ir kā dzinulis — ja dēls ar mani tā lepojas, jāiet, jādara, un nevar apstāties.
— Ko jaunu gribētu apgūt vēlāk?
— Jau teicu, ka esmu mācījusies projektu vadību, grāmatvedību, ko noteikti gribētu apgūt vairāk, jo tā katrā ziņā palīdzētu savā uzņēmējdarbībā, lai neesi atkarīgs tikai no citiem. Pagaidām neesmu domājusi par jauniem konkursiem un citiem projektiem, bet, ja būs kāds labs piedāvājums, noteikti izmantošu. ◆
