Šodien 37. dzimšanas dienu atzīmē brašais tautudēls Ģirts Reiters. Ar tautasdejām pavadīti ilgi gadi. Tas nenogurdina, tieši pretēji, dod spēku un prieku ikdienai. Ģirts ir bezgala pozitīvs, jautrs un inteliģents. Viņa sejā manāmas smieklu krunciņas. Cilvēkam, kam ir laimes nospiedums, dzimšanas dienā varu vienīgi vēlēt — tā tik turpināt!
Brīvdomātājs ar diplomu
Kad Ģirta vecāki — jaunie kultūras darbinieki — beidza konservatoriju, tad nevarēja izvēlēties, kur apmesties, un devās tur, kur bija vajadzīgi darbinieki. Reiteru pāris nonāca Vārves pagasta kultūras namā. Ventas krastos, Ventspilī, pasaulē nāca ģimenes pirmdzimtais — Ģirts. Kad zēnam bija nepilni divi gadi, radās iespēja pārcelties uz Pļaviņām, ko Reiteri izmantoja. Jubilāra mammas Inetas Reiteres dzimtā puse ir Madona, savukārt tēva Jāņa jaunības dienu nedarbi saistās ar Aizkraukles graviņu, “Kalna Ziedu” ābeļdārzu un citām vietām. Jāņa tēvs piedalījās Pļaviņu hidroelektrostacijas izveidē, savukārt mamma strādāja Aizkraukles kultūras namā. Ģirtam ir pāris gadu jaunāks brālis Gatis. Bērnībā puikas, kā jau visi bērni, mēdza ko nesadalīt un pakašķēties. Jubilāra atmiņā palikusi kāda īpaša reize, kad brāļiem naidošanās beidzās ar “niču” — Gatis Ģirtam uzsita zilu aci, pats tiekot pie lauztas rokas un ģipša.
“Man nekad nav bijuši tādi sapņi kā Gagarinam — lūk, lidošu kosmosā! Ilgi nezināju, ar ko dzīvē vēlos nodarboties, un, ja godīgi, pat tagad šaubos, vai zinu. Es zinu savus plusus un mīnusus, attiecīgi secinu, ko man darīt un ar ko pelnīt iztiku. Profesiju izvēlējos ar prātu. Skolā mācījos klasē, kurā pastiprināti apguvām ķīmiju, matemātiku un fiziku. Super! Visas trīs man galīgi nepatika, tracināja. Vairāk saistīja un padevās vēsture un ģeogrāfija. Pēc Pļaviņu ģimnāzijas 12. klases beigšanas izmācījos Ģeogrāfijas fakultātē Dabas zinātņu nodaļā — ieguvu dabas zinātņu bakalaura grādu. Ja man tagad jautātu, izvēlētos kaut ko citu. Dabas zinātņu bakalaurs sniedz plašu zināšanu loku, bet neko konkrētu. Esmu nedaudz pazaudējies. Ja tu izmācies par santehniķi, tu zini, ka esi santehniķis. Es esmu brīvdomātājs ar diplomu. Principā strādāju saistītā nozarē — mērniecībā, bet nekonkrētības dēļ es sevi nevaru saukt par diplomētu mērnieku. Uz ģeogrāfiem es otrreiz neietu mācīties, lai gan studijas man patika. Studiju laiks māca daudz, tās nav tikai lekcijas. Dzīvošana galvaspilsētā prom no ģimenes, neierastā vidē paplašina zināšanas un iemaņas dažādās dzīves jomās. Šajā laikā pieaugu. Lauku puisim četri gadi Rīgā ir lielas pārmaiņas,” stāsta jubilārs. Studiju laikā Ģirts, kā jau daudzi studenti, piepelnījās dažādos darbos, strādāja uzņēmumā “Narvesen”. Trešajā kursā nāca piedāvājums darboties mērniecības uzņēmumā. Vienā, otrā… Ģirts joprojām ir mērnieks. Jubilāram patīk darba dažādība — jāstrādā gan ārā, gan birojā. “Nemitīgi jāpārvietojas. Birojs ir Rīgā, taču braucu uz dažādām Latvijas vietām. Man patīk, ka varu strādāt ārā. Protams, kad līst, tas prieks nav tik liels, un tomēr. Latvijā ir maz pilsētu, kurās es neesmu bijis. Kādu ciemu vēl varētu atrast,” teic Ģirts.
“Mamm, gribu dejot!”
Ģirts dzimis dejotāju ģimenē, kā pats teic — dejas mīlestība mantota mirklī, kad nācis pasaulē. Ineta un Jānis Reiteri ir pieredzējuši deju kolektīvu vadītāji. “Neatceros, ka mani kāds uz dejošanu būtu mudinājis vai stūmis. Tie gan bija citi laiki. Sākumskolā bija ritmikas nodarbības, kas ir tautasdeju priekšvēstnesis. Tas izkristalizēja dejotājus. Kā sāku dejot, tā līdz šai dienai, ar vienu tukšo gadu — studiju pirmajā gadā. Rīgas lielajos deju kolektīvos ir stingra atlase un kritēriji. Aprunājos ar vienu, otru, sapratu, apzinājos, ka mans augums ir 1,80 m, lielajiem kolektīviem neder, esmu par īsu. Jāsaka, baidījos mēģināt. Devos uz divām atlasēm, nezinu, kā man tā muļķīgi sanāca, ka abas nokavēju! Ierados, un mēģinājums jau bija sācies. Nelauzos iekšā. Noraustījos, tagad nedaudz nožēloju, vajadzēja tomēr degunu pabāzt, kas zina, kā tas būtu beidzies. No otras puses, nav ko nožēlot, jo tā gada izskaņā palīdzēju mammai atskaites un Māmiņdienas koncertos, kas notika vienā dienā. Sēju dejotājiem pastalas un bantītes. Koncertā nevarēju nosēdēt mierā, pārnācis mājās, teicu mammai, ka gribu dejot, jāiet — kājas sauc! Augusta beigās viņa man zvana un saka — nāc, Pļaviņās izveidots jauniešu deju kolektīvs “Daugaviņa”. Nezinu, bet man šķiet, ka vārdi “mamm, gribu dejot!” bija kā papildu grūdiens, lai izveidotu šo kolektīvu,” stāsta jubilārs.
Būdams skolotājas dēls, Ģirts skolā automātiski tika uzskatīts par “zubrilu”. Sekmes skolā Ģirtam nebija sliktas, bet arī ne izcilas. Kā pats smej, viņā vienmēr sēdējis slinkums, ja būtu sevi piespiedis, tad būtu arī labākas atzīmes. Mamma — skolotāja — pret dēlu stundās izturējās līdzvērtīgi pārējiem bērniem, jubilārs savu reizi ritmikā arī dabūjis rājienu. “Mamma neuzspieda augstākus kritērijus un nedeva man atlaides, biju līdzvērtīgs klasesbiedriem. Ar laiku “Daugaviņā” biju viens no vecākajiem dejotājiem, līdz ar to man vajadzēja palīdzēt. Smejos, ka “Daugaviņai” ir trīs vadītāji — mamma, īstā vadītāja, autoritāte, kurai pieder galavārds, tētis — cilvēks, kas sniedz redzējumu no malas, un es, kas dejo un pārzina kolektīva iekšieni. Ja mammai rodas kāda ideja, es zināšu, vai tehniski to var realizēt. Lai vai kā, vienmēr esmu bijis daļa no kolektīva. Deju kolektīvā nevar būt gailis, kas dominē. Labs deju kolektīvs ir kolektīvs,” stāsta Ģirts.
Loģiski, rodas jautājums, vai tautudēls Ģirts nekad nav aizdomājies sekot vecāku pēdās un izjutis vēlmi kļūt par deju skolotāju. “Viss jau būtu skaisti, bet gribētos ne tikai maizīti, bet arī sviestu un desu. Deju skolotāji lauku reģionā nopelnīt nevar. Gan mana mamma, gan tētis, gan deju kolektīvu vadītāja Aizkrauklē Una Stakle un citi novadu deju kolektīvu vadītāji ir nedaudz… Tas ir fanātisms. Viņi savu darbu tiešām mīl. Manī vai nu tas nav tik ļoti, vai pie vainas laikmets, kurā esmu audzis. Ja padomju laikos bija nauda, bet neko nevarēja nopirkt, tad tagad var nopirkt visu, tikai naudas nav. Finansiālais aspekts ir diezgan būtisks, bet es nesaku “nē” dejai. Esmu par to domājis un pat pētījis iespējas. Iespējams ir viss, bet šobrīd tā nav dzīves aktualitāte.”
Konkurenti reizi gadā
Jau pusotru gadu Ģirts par mājām sauc Aizkraukli. Izaudzis no jauniešu deju kolektīva, tagad jubilārs polku lec vidējās paaudzes deju kolektīva “Pēda” sastāvā. “Kādā no sadraudzības pasākumiem ieskatījos “Pēdas” dejotājā. Reizi gadā — skatēs — kļuvām par konkurentiem. Braucot mājās vienā mašīnā, valdīja dīvainas emocijas. Tas, kurš ieguvis augstāku pakāpi, grib priecāties un aiz laimes lēkt gaisā, bet to nevar atļauties, jo blakus sēž cilvēks, kuru tas var aizvainot. Zinājām, ka pareizāk būtu dejot vienā kolektīvā, šis lēmums nāca īstajā laikā. Ar “Daugaviņu” aizvadīju pēdējos Dziesmu un Deju svētkus, 36 gadu vecumā jauniešu deju kolektīvā vairs īsti neiederējos. Bija dejas, kurās partnere — 16 gadu vecā meitene — varētu būt mana meita. Ja nebiju noskuvies un bijis pie friziera, varēja padomāt, ka uz skatuves tētis ar meitu lec. Man palīdzēja atvadīties. Jubilejas koncertā uz skatuves paziņoja, ka šis ir mans pēdējais koncerts “Daugaviņas” sastāvā. Ja man bija vēl kādas šaubas, tad tas visu salika pa plauktiņiem. Atvadījos, bet neesmu pazudis. Ja vajadzēs, palīdzēšu nodejot koncertu vai ko citu,” stāsta Ģirts.
Nu jau gandrīz divus gadus jubilārs ir tēva godā. Ģirts gaida, kad dēls paaugsies un abi kopā varēs nodoties puišu lietām. Šobrīd mīļāka mamma, bet Ģirts ir ļaunais, kurš katru rītu ved uz bērnudārzu. “Tētis aizved un atstāj, bet mamma atnāk pakaļ. Tagad tāds periods, ka, atnākot mājās, mazais nevis ķeras ap kaklu, bet skrien prom. Bet ir forši, ka mājās ir ķipars. Bērna ienākšana daudz ko mainīja, nevis atņēma, bet deva,” stāsta jaunais tētis.
Ģirtam patīk lieli burziņi, cilvēkos viņš jūtas labi. Dzīvē viss ir tā, kā ir. Dzīvoklis ir tik liels, cik ir, 30 viesus neiespiedīs, tādēļ dzimšanas dienas svinības notiks tuvāko radinieku lokā. “Grandiozu svinību nebūs. Vairs nav tie laiki, kad varēja īrēt telpas par pusotru simtu un saaicināt piecdesmit draugus. Tagad man būtu žēl izmest tādu naudu, tā vietā praktiskāk šķiet naudu izmantot citām lietām. Ieslēgusies praktiskā domāšana. Varbūt varētu nesvinēt nemaz, bet tomēr radinieki grib apsveikt. Un dēlam Viesturam patiks, ka atbrauc vecvecāki, ome un mazā māsīca. Dažas novecošanās pazīmes manāmas, kaut vai pirms deju mēģinājuma, kad pats varbūt nejūties uz visiem simts un redzi, ka vienam vienaudzim celis noteipots, citam bandāža uz potītes, trešais vispār pieklibodams atnāk. Jā, jūtu, ka kļūstu vecāks, bet 37 vēl nav nekas. Cilvēks jūtas tik vecs, cik vecā kompānijā uzturas. Esmu aktīvs, nevaru mājās nosēdēt. Man vajag iet, skriet un darīt,” stāsta Ģirts.
Novembris Ģirtam ir īpašs mēnesis. Patriotisma sajūta viņā ir, bija un būs. Viens no emocionālākajiem brīžiem saistās ar Dziesmu un Deju svētkiem. “Mēģinājumā Agris Daņiļevičs uzrunāja mūs pirms dejas ar kokiem, kur vajadzēja atainot cīņu. Uzrunas laikā viņam notecēja asara, viņš mūs mudināja izpausties tā, it kā tiešām notiktu cīņa par tēvzemi — koki lūza, šķīda, skaidas gāja pa gaisu. Tās tik bija emocijas, pat koncertā tā nebija!” ◆
