Ūdeņi upēs un upītēs vēl pārāk nemierīgi.
Ūdeņi upēs un upītēs vēl pārāk nemierīgi
Laiks katru dienu kļūst siltāks, un upīšu krastos sarodas arvien vairāk makšķernieku. Arī neretietis Ādolfs Banis, kura makšķernieka stāžs jau sen iesniedzies piektajā gadu desmitā, kad vien iespējams, dodas zvejā.
— Laiks tagad pavisam dīvains. 65 gadu laikā neatceros reizi, kad martā jau varētu copēt ar pludiņmakšķeri. Parasti vēl aprīlī ezeros bija pietiekami biezs ledus un varēja vilkt labus lomus, — saka Ādolfs Banis. — Šogad ledus bija tikai neilgu laiku, bet tagad ūdens, kaut arī nedaudz iesilis, ir duļķains, un uz lielu lomu cerēt nevar. Arī zivis, šķiet, apmulsušas un uzvedas neierasti. Kaut ko izvelk vien tie makšķernieki, kuri gandrīz katru dienu iet uz upmalu un vēro zivju uzvedību.
Šobrīd auklas galā jāsien āķītis ar spogulīti vai spoža mormiška. Uz āķa jāsprauž balts tārpiņš un tad var cerēt uz raudiņām. Laiku pa laikam gadās arī kāds sapals. Mans paziņa velk labus ālantu lomus. Nesen viņš noķēra pat pusotru kilogramu smagu ālantu. Tā ir spēcīga zivs, kura stipri pretojas. Atceros, jaunībā pašam ne reizi vien gadījās, ka ālants atlieca āķi un paspruka mirklī, kad zivs bija jau gandrīz pievilkta pie krasta.
Jautāts, vai lomā gadās arī pa kādai vimbai, Baņa kungs domīgi teic, ka šīs zivis jāmeklē Mēmelē pie Kurmenes. Līdz Neretai mazo spēkstaciju dēļ viņas atpeldēt vairs nevar.
Arī citām zivīm neklājas viegli. Neretas HES lejpusē upes gultni iztīrīja. Spēkstacijai, protams, labi, bet iznīcināja vietas, kur mājoja zivis. Vairs nav bedru, kur ziemot, nav sēkļu, kur baroties vasarā. Arī ūdensaugu audzes vairs nav tādas kā agrāk.
— Kādreiz, kad vasarā ūdens bija dzidrs, varēja redzēt lielākus un mazākus zivju bariņus, bet tagad upe ir daudz tukšāka, — saka makšķernieks. — Privātīpašnieki ierīko aizsprostus, liek dažādus šķēršļus, izjauc ierastos zivju migrācijas ceļus, un upes pamazām kļūst nabadzīgākas.
Baņa kungs uz upmalu parasti dodas ar pludiņmakšķeri. Tad var mierīgi sēdēt upes krastā un vērot gan pludiņu, gan dabā notiekošo. Augu dienu vicināt spiningu neļauj veselība.
— Uz upi nāku, kad vien tas iespējams. Esmu pensijā, un brīvā laika man gana, — teic Ādolfs Banis. — Kad ūdeņi iesilst, ēsmai izmantoju dzīvo zivtiņu, ķeru līdakas. Lielākā, ko izvilku, svēra nedaudz vairāk kā sešus kilogramus. Reiz pieķērās vēl lielāka līdaka. Ilgi cīnījos. Trīs reizes pievilku pie laivas, taču nebija uztveramā tīkliņa. Nevarēju viņu iecelt laivā. Zivs svēra vismaz astoņus kilogramus. Pēkšņi zivs strauji iepeldēja ūdenszālēs, sapina un pārrāva auklu. Tas varēja būt manā mūžā lielākais loms. Tagad tik lielas zivis ķeras vēl retāk, un makšķerniekiem bieži vien atliek dzīvot atmiņās par sen pagājušiem laikiem.
