Iemesls, kāpēc vēlos paviesoties pie Brigitas Konovalovas Aiviekstes pagasta Ķūģos, ir viņas dārzs, kurā aug visdažādākie krāšņumaugi un puķes. “Brauciet, kad ziedēs kannas,” sazinoties vienojamies ar saimnieci. Mūsu saruna gan izvēršas daudz plašāka, ne tikai par dārza lietām.
Raibā “avārija”
Kad esmu pie Brigitas kundzes viņas “Avotiņos”, dārzu jau ir iekrāsojis rudens, bet visur vēl jūtamas vasaras atskaņas. Zied arī kannas un ne tikai tās. Saimniece secina, ka šogad nav ne puses no citu gadu skaistuma — kāršrozes, dālijas un pat kannas tādas pasīkas. Staigāju starp stādījumiem kā ekskursijā pa dabas parku, un aiviekstietei par katru dobi un augu ir, ko stāstīt. Lūk, interesants īriss, kas ziedēt sāk no vidus. Tur samtenes, kurām sēklas paņemtas no stādījumiem ceļojuma laikā Ungārijā. Ir arī daži ārstniecības augi, kas ne tikai ārstē, bet arī vizuāli ir skaisti. Brigitas kundze gan zina, kā tos lietot, bet nosaukumus bieži vien nē. Vai tad var atcerēties visus tos garos vārdus! Šajā dārzā viss nepārtraukti mainās, jo vējš nolauž kādu vecu koku, salna nokož stādus vai lapene sagāžas. Saimniece par to daudz nebēdā, bet domā, ko likt vietā. Ideju netrūkst. Viņai ir pat viena dobe, kas nodēvēta par fantāzijas vietu.
Kopā ar ģimeni Brigitas kundze kolekcionē dažādus ziedošus krūmus, jo vietas, kur stādīt, ir gana — grupās, pa vienam, galvenais, lai ir skaisti. Ja jūt, ka augam kaut kas nepatīk, maina vietu, sakot: “Draudziņ, tu te neiederies, būs vien jāpāriet citur!”.
— Pavasarī ielieku podā sēklu un nezinu, kas izaugs. Tā domāju, ka sēju puķes ar rozā ziediem, bet iznāca raibā “avārija”. Man sētā viss zied jau no aprīļa līdz pat oktobrim. Vairāk cenšos stādīt ziemcietes, bet viengad visas izsala, un atkal bija jāsāk no jauna. Savulaik ap māju bija daudz augļukoku — veselām rindām, tā, ka saules gaismu mājā neredzējām. Visus pati nozāģēju un celmus izraku. Jaunākais mazdēls reiz teica, ka man vajag tos tikai izzāģēt! Bet kam man plūme, kas neražo? — teic Brigitas kundze.
Pati kā traktors
Vērojot šo trauslo, bet dzīvīguma pilno sievieti, tā vien šķiet, ka viņai pa spēkam ir viss, lai arī nākamgad Brigitas kundze svinēs 80 gadu jubileju. Viņa smej, ka visam nepietiek ne laika, ne spēka, bet dulluma gan dažkārt netrūkst. Rodas kāda aša ideja, un vajag to dabūt gatavu. Tā bija viengad — pie mājas reiz rakts grāvis un izveidojies smilšu valnis. Par visām varēm to vajadzēja dabūt prom. Kaimiņiene jautāja, vai te traktors strādājis? Nekā, viss saimnieces rokām aizvākts!
Laukos glābiņš
Tā viņa veido savas mājas apkārtni jau vismaz desmit gadu, pārcēlusies uz šo lauku īpašumu no Rīgas. Šādu lēmumu Brigitas kundze pieņēma, lai jaunajiem galvaspilsētā paliktu dzīvoklis, un tolaik vīrs Valdis smagi slimoja. Brigitas kundze stāsta, ka vēl vairākus gadus šī vide vīru glāba. Arī Valdis atzinis — kāds gan bijis auša, ka agrāk lauki nepatikuši! Viņš bijis cilvēks ar zelta rokām, kuram visi darbi veikušies — pratis gan apavus gatavot, gan drēbes šūt, gan metināt. Vēl tagad mājās redzami viņa darinājumi. Tagad Brigita Ķūģos saimnieko viena pati, brīvajos brīžos atbrauc meita Liega ar mazdēliem Edgaru un Oskaru.
— Viņi man ir labi! Puiši jau beiguši maģistrantūru, bet meita strādā par matemātikas skolotāju Rīgā, — par savējiem stāsta Brigitas kundze.
Kā meita tikusi pie tik reta vārda? To viņa gan vairs neatminoties, bet vārds ir skanīgs. Citi gan to bieži jauc ar Līgu.
Neļauj ēst ogas
Brigitas kundze dzimusi pirms kara, tā ka bērnībā piedzīvojusi tā šausmas.
— Augu bez vecākiem. Esmu ceturtais bērns ģimenē, māte nomira, mani dzemdējot. Tēvam bija darbs uz dzelzceļa, tāpēc braukājām pa visu Latviju, bet pēc mātes nāves mēs, bērni, palikām vieni. Lai arī mums Rīgā bija vecmāmiņa, tolaik neļāva pie viņas dzīvot, un bāreņus sūtīja uz laukiem pie saimniekiem. Vispirms mūs audzināt paņēma pusvācieši. Nokļuvām Zemgalē. Tas bija grūts laiks, kad bieži nebija, ko ēst. Bērnība bija ļoti grūta, daudz ko no tās vairs neatceros, bet daži notikumi palikuši spilgtā atmiņā. Atceros, mums kaimiņos dzīvoja rakstnieka Viļa Lāča māsīca — diezgan nejauka sieviete, kura mums, bērniem, neļāva ēst ogas savā dārzā. Man vajadzēja ganīt trīs govis, bet man tas nepatika, un es palaidu tās pa ceļu. Kamēr pieaugušie tika galā ar lopiem, es — ogās, — stāsta Brigitas kundze.
Viņa piebilst, ka mācībās viņai neveicies. Kad bijusi vēstures stunda, slēpusies skapī. Skolotāja meklē, bet Zariņas nav skolā! Toties dziedāt meiteni nevajadzēja mudināt. To viņa dara joprojām, un balss viņai skanīga. Mākslas cilvēks — tā sevi raksturo Brigita Konovalova. Ar šo jomu viņa bijusi saistīta visu darba mūžu, jo vadījusi gan pieaugušo, gan skolēnu korus. Pabeigusi Kultūras darbinieku tehnikumu, vienu gadu studējusi Latvijas Valsts konservatorijā, jo vairāk nav bijis iespēju. Viņas darbavieta ilgus gadus bija Rīgas 26. vidusskola, kurā mācījās krievu bērni. Pamatā viņa mācījusi mūziku, bet vēlāk arī latviešu valodu.
— Koris man vienmēr bija augstā līmenī. Es pat reiz pazīstamajam diriģentam Jānim Dūmiņam jautāju, vai viņš var pateikt, kādas tautības bērni dzied? Nevarēja pat nojaust, ka viņi nav latvieši. Bieži tikos ar viņu vecākiem. Ar ģimenēm kontaktam jābūt. Pie sava skolēna reiz braucu uz mājām un modināju, lai taču ceļas augšā un brauc uz eksāmenu. Arī tā ir bijis, — atceras Brigita Konovalova.
Baida ar Sibīriju
Brigitas kundze ir cilvēks, kurš nevar mierīgi nosēdēt. Ar saviem skolēniem un kolēģiem brauca daudzās ekskursijās. Nereti braucieni ilguši līdz pat 20 dienām — maizes kukulis līdzi un uz priekšu! Visa Krievija apceļota.
— 1991. gadā ar skolēniem vēl devāmies ekskursijā uz Maskavu, kad te jau trakas lietas notika. Ekskursijas vadītāja vēl toreiz noteica — vai saprotot, ka mūs gaida Sibīrija? Prasu — kurus gaida? Viņa — mūs! Atteicu, ka nekā nebūs, un viss beidzās laimīgi, — atceras aiviekstiete.
Tagad var doties arī Rietumu virzienā. Pirmais brauciens bija uz Poliju, tad — uz Ungāriju, kur apmeklēta arī bioloģiskā saimniecība. No turienes viņa atveda samteņu un interesanta rieksta sēklas. Arī šoruden Brigitas kundze pošas ceļā uz Šveici. Lai kaut kur aizbrauktu, viņa krāj naudu. Vajadzētu gan plīti remontēt, bet sieviete spriež, ka tā var arī pagaidīt.
***
— Vienu gan es mācu visiem — esiet smaidīgi un labestīgi! Tad viss veiksies. Vienā veikalā, kurā bieži iepērkos, pārdevējas man saka — kad atnāku, viss stress pazūd. Ir svarīgi, ar kādām domām pie cilvēkiem ej, — saka Brigitas kundze.
