Aizkraukles reģiona jaunieši — Toms Benjavs un Artūrs Plūme “Zelta Open Challenger” trešajā posmā pludmales volejbolā izcīnīja sudraba godalgu un ceļazīmi uz Eiropas U23 čempionātu Kaļiņingradā. Saruna notiek ar Tomu, jo Artūrs nu jau kādu laiku dzīvo un strādā Rīgā. Pirms sarunas vienojamies iztikt bez oficiālās uzrunas “jūs”.
Treniņi bez trenera
— Kādas izjūtas bija pēdējā mačā, kad spēlējāt ar pirmās vietas ieguvējiem Jāni Šmēdiņu un Ingaru Ivanovu?— Pirms spēles bija uztraukums, ne jau spēles dēļ, bet tādēļ, ka saradās daudz skatītāju, cilvēki ar videokamerām, fotokamerām, tas rada spriedzi. Ceturtdaļfināls bija diezgan smags, arī pusfināls izvērtās saspringts. Pusfinālā uzvarējām daugavpiliešus, kuriem iepriekšējā dienā zaudējām. Vajadzēja izspēlēt vairāk spēļu un spēlēt ceturtdaļfinālā, kamēr viņi jau bija pusfinālā. Daugavpilieši spēku samēri līdzīgi mums — gan zaudējām, gan uzvarējām ar nelielu pārsvaru. Iepriekšējās sacensībās dažādu iemeslu dēļ nevarējām izcīnīt augstākas vietas. Šajā turnīrā bija mērķis — iekļūt pirmajā trijniekā. Tā kā “Zelta Open Challanger” turnīrā nespēlē paši labākie, mums bija visas iespējas ieceri piepildīt. Pagaidām nevaram konkurēt ar Latvijas spēcīgākajiem spēlētājiem, bet ar laiku — treniņiem un darbu — varbūt varēsim.
— Kas jums palīdzēja sagatavoties mačiem?— Trenera mums nav, mūs konsultē mans tēvs (Juris Benjavs, sporta skolotājs — aut.), arī vairāki volejbola lietpratēji šad un tad palīdz ar padomiem, visu pārējo domājam paši. Izmantojam visas iespējas, lai uzlabotu savu spēlētprasmi. Lai gan no malas labāk var redzēt kļūdas un vājās vietas, tomēr domāju, ka varam iztikt bez trenera. Ja sasniedzamā “latiņa” nav uzlikta pārāk augstu, tad var arī pašu spēkiem.
— Vai trenējaties katru dienu?— Nē, tomēr to darām cītīgi un regulāri ar pilnu atdevi, tāpēc ir redzami rezultāti. Trenējamies gan Jūrmalā, gan Aizkrauklē. Ir jāpierod pie smiltīm un vēja. Ir grūti pārorientēties, pludmalēs atšķiras gan smiltis, gan vējš. Aizkrauklē smiltis ir citādas — smagākas, vējš spēcīgāks, grūtāk palekties, ja vējš ļoti spēcīgs, gadās, ka nevar paspēlēt.
Kļūdas nepārmet— Cik ilgi spēlē kopā ar Artūru?— Aptuveni trīs gadus. Artūru pazīstu jau ilgi, tomēr ciešāk sadraudzējušies esam pēdējā laikā. Ļoti svarīgi ir tas, ka labi saprotamies, nelamājamies, neko viens otram nepārmetam. Pirmā reize, kad mūsu starpā valdīja neliels klusuma mirklis, bija pēc spēles, kurā zaudējām Daugavpils volejbolistiem. Pēc spēles iesitām viens otram saujā un kādas desmit minūtes neredzējām, kur otrs ir. Pēc tam aprunājāmies, analizējām kļūdas. Tieši savstarpējā sapratne ir galvenais, kāpēc mēs spēlējam kopā. Tas ir tāpat kā dejojot modernās dejas — nevar būt pilnīgi atšķirīgs partneris, nu totāli citādāks vai netīkams. Tad neiet, jābūt draudzībai. Neesam tik ilgi spēlējuši kopā un netrenējamies trīs reizes dienā, lai viens otram apniktu. — Vai esi guvis traumas, spēlējot pludmales volejbolu?— Nē, tieši šajā sportaveidā traumu ir maz, vājākās vietas ir plecs, ceļi un potītes. Gūt citādas traumas — tas atkarīgs no paša spējām. Man ir bijušas arī nopietnāki savainojumi, bet tie visi gūti, spēlējot parasto volejbolu.
Ja zaudēt, tad ar godu— Ar kuru valstu volejbolistiem spēlēsiet Eiropā?— To vēl nezinām, bet Kaļiņingradā trīs spēles mums jau ir garantētas. Eiropā spēlēsim U23 grupā, tas ir pēdējais posms, pirms sākam spēlēt pieaugušo konkurencē. Šogad U23 grupā būs ļoti sīva konkurence. Pat mūsu spēcīgākie — Jānis Šmēdiņš un Ingars Ivanovs, iespējams, nepretendēs vietai pirmajā sešiniekā. — Kādas ir jūsu izredzes Eiropas turnīrā?— Manuprāt, Eiropā būsim vieni no vājākajiem, bet ne tik vāji, lai ļoti smagi zaudētu. Ja zaudēt, tad ar godu. Eiropas turnīrā mūsu mērķis ir labi nospēlēt — labi, lai nav kauns. Ja tiksim tālāk, tad pilnībā būsim paveikuši, ko varējām. Turnīrs Kaļiņingradā mums būs izaicinājums, man ir 19 gadu, Artūram — 21. Līdz šim esam spēlējuši tikai Latvijā, ārzemēs nekādas pieredzes nav. Uz Kaļiņingradu brauksim ar mašīnu, līdzi dosies arī tuvākie līdzjutēji — ģimenes locekļi. Nezinām, kas un kā būs uz Krievijas robežas, tādēļ ir neliels uztraukums.
Dzīvo šodienai— Vai atliek laiks arī atpūstai?— Mazliet jau iznāk. Brīvajā laikā palasu kādu interesantu grāmatu vai aizeju pamakšķerēt — tas vairāk relaksācijai. Tomēr arī sportošana palīdz atpūsties. Esmu mēģinājis nodarboties ar ļoti daudziem sportaveidiem, vienīgais, kas man nepatīk un nepadodas, ir slidošana, kad apstāšanās iemesls parasti ir barjera vai kāds cits slidotājs, bet volejbols man ir kā skābeklis, bez tā nevarētu. Pēc spēles ir vienkārši fantastiski, ja ir mazs draugu pulciņš, ar kuriem var pilnībā atslēgties no spēles un parunāt par citā lietām. — Ar ko nodarbojies paralēli sportam?— Studēju Ventspils augstskolā, būšu angļu, krievu, latviešu valodas tulks. Nākotnē ceru darboties šajā jomā. Ja ir vēlme sportā sasniegt daudz, tad jātrenējas nopietni, katru dienu. Taču tas ir grūti, jo, pirmkārt, jau studijas un pašlaik tā ir mana prioritāte. Lai gan dzīvē neko nevar paredzēt, tikai iedomāties, kā varētu būt, un parasti tas nekad nenotiek. Ir vai nu labāk, vai sliktāk, bet krietni citādāk par iedomāto. Nav nozīmes, kādas atzīmes bijušas vidusskolā, kā mācījies augstskolā, dzīve veic savas korekcijas, kuru priekšā esam bezspēcīgi. Cenšos nedomāt par to, kas būs rīt, dzīvoju šodienai, jākoncentrējas uz tagadni.
— Spēlējot pārī, visa atbildība gulst tikai diviem. Kā tiec galā ar situāciju, ja skaidri apzinies, ka neveiksme ir tavas vainas dēļ?— Spēlējot ir epizodes, kad ir iespēja dabūt punktu, bet nokļūdies un neizmanto. Tad seko pārmetumi sev, satraukums, tas raksturīgs perfekcionistiem, kas raduši visu izdarīt maksimāli pareizi. Nedrīkst saspringt uz vienu neveiksmi, jādomā par nākamo iespēju gūt punktu, nevis jāstreso par neiegūto. Ja kļūdāmies, cenšamies to uzreiz “izmest”, neatstāt sevī, lai nepaliek nožēla un negatīvisms par to, ka varēja izdarīt, bet neizdarīja, jo to vairs nevar mainīt.
