Pagājušajā nedēļā lielākā uzmanība bija pievērsta veselības aprūpes jomai, kad mediķi pie Saeimas rīkoja protesta akciju, ko atbalstīja daudzi mani kolēģi. Nedomāju, ka personīgi varētu kaut kā ietekmēt šos politiskos jautājumus, un būtiskāk šķiet godprātīgi darīt savu ārsta darbu, bet par problēmām nozarē, protams, jārunā. Esošā situācija arvien vairāk liek aizdomāties par nākotni — kas Latvijas laukos būs pēc desmit un vairāk gadiem. Vai mums vēl būs ārsti un skolotāji, kuri strādās? Vai mums būs jaunieši, kuri pēc izglītības iegūšanas vēlēsies atgriezties laukos? Kāda būs nākotne mūsu mazajās pilsētās — Aizkrauklē, Jaunjelgavā vai manā dzimtajā Salacgrīvā? Par to būtu jādomā politiķiem, pašvaldībās un sabiedrībā kopumā. Tie ir sāpīgi jautājumi, kas mūs satrauc.
Mediķu protestos visvairāk atbalstu jauno ārstu centienus, kuri bija galvenie iniciatori šai akcijai, jo viņi ir mūsu nākotne. Saprotams, ka jaunie speciālisti ir satraukti par nākotni Latvijā, un par to ir jādomā, lai mediķi neizvēlētos labāk aizbraukt, kā valstij atgūt jau aizbraukušos ārstus, ko darīt, lai aicinātu atpakaļ mūsu gudros jauniešus. Šobrīd situācija šajā ziņā ir diezgan bēdīga, un Latvijai pagaidām trūkst argumentu, lai kaut ko mainītu. Tajā pašā laikā, ieejot, piemēram, Rīgas Stradiņa universitātē, var redzēt ļoti daudz jauniešu no visas pasaules, bet ne pašmāju studentus. Jājautā — kas mūs pašus ārstēs nākotnē, tieši lauku reģionos, kur situācija nereti šajā ziņā ir kritiska.
Laukos šobrīd ir daudz gudru un talantīgu jauniešu, bet jādomā, kā viņus tur noturēt. Pēc studijām Rīgā lielākā daļa diemžēl tur arī vēlas palikt, vienalga, ar kādiem nosacījumiem. Savulaik, kad paši bijām studenti un jaunie speciālisti, savu patstāvīgo dzīvi un darbu sākām krietni pieticīgākos apstākļos, un arī slodze bija liela. Strādājām garas stundas, un šādos apstākļos nebija laika par sevi domāt. Sākot strādāt Aizkrauklē, ko tolaik dēvēja par Stučku, ilgus gadus dzīvoju kopmītnēs, bet nebēgu projām labākas dzīves meklējumos, lai arī bija piedāvājumi Rīgā. Vai citur ir kas labāks vai vieglāks? Iespējams, nē, tomēr, ja man šobrīd būtu 30 gadi, varbūt arī es aizbrauktu, ņemot vērā esošo situāciju. Tagad cilvēkiem ir augstākas prasības, un to var saprast.
Savulaik ar kolēģiem nevarējām saprast, kā tas var būt, ka, piemēram, Alūksnē nevar atrast ārstu! Diemžēl Alūksnes vietā var likt arī Aizkraukli vai kādu citu mazpilsētu, jo situācija lielākoties ir līdzīga. Ar to, ko pašvaldības var piedāvāt jaunam speciālistam, acīmredzot ir par maz, lai kāds uz turieni pārceltos. Jaunie speciālisti nesaskata motivāciju un ieguvumus, katrs grib dzīvot labi šodien un tagad. Ja jāuztur ģimene, tad ar svaigu gaisu vien nepietiek, jābūt iespējai nopelnīt iztiku. Atceros, ka, vēl strādājot Aizkraukles slimnīcā, bija kāds jauns ķirurgs, kurš vienlaikus strādāja vairākās ārstniecības iestādēs, dežurējot diennaktīm. Mums, kolēģēm, bija svarīgi parūpēties, lai viņš būtu paēdis un kaut nedaudz atpūties, jo vēl jau bija arī darbs. Tāda joprojām ir ikdiena daudziem mediķiem, jo diemžēl vienā darbavietā pienācīgu algu nopelnīt nevar. Kaut kas valstī veselības aprūpes sistēmā ir nepareizi, un dzīvot ar domu, ka nākotnē varētu būt vēl sliktāk, ir diezgan baisi.
Par ģimenes ārsti Koknesē strādāju jau desmit gadus, bet spēku un prieku to turpināt dod mani pacienti. Reiz bērniem, beidzot pagasta pirmsskolas izglītības iestādi, bija jāuzraksta savas domas, par ko viņi vēlas būt nākotnē. Divas meitenītes uzrakstīja, ka būs ģimenes ārste, un piebilda, ka ar dakteri Eglīti ir sarunāts, ka strādās viņas vietā. Tas bija tik aizkustinoši! Tā ka solīju turēties un censties strādāt tik ilgi, lai sagaidītu šo brīdi. Nu jau šīs meitenes paaugušās, un ik pa laikam aptaujājos, kā viņām klājas, vai savas domas nav mainījušas. Atbilde ir — nē! Vēl man ir kāda 101 gadu veca paciente, pie kuras regulāri iegriežos ar lielu prieku, jo cilvēks šādus gadus var sasniegt tad, ja dzīvo mierā un mīlestībā. Tur tas viss ir, un man patiess prieks būt viņas ārstei. Šādi gadījumi dod to spēku sākt jaunu darba dienu, un ir tas ikdienas gandarījums.
Savulaik mainot specialitāti, no pediatres kļūstot par ģimenes ārsti, tas nebija viegls lēmums, bet esmu to pieņēmusi. Domāju, ka ģimenes ārstu sistēmas ieviešana savulaik bija pareiza, jo tā mediķis var labāk pārzināt pacienta veselību, turklāt vairākās paaudzēs. Tas ir būtiski, jo lielākoties slimības nosaka ģenētika un tikai pēc tam dzīvesveids, uzturs vai kādi ieradumi. Visa pamatā ir arī uzticēšanās ārstam, un sadarbībai jābūt abpusējai. Tomēr sirdī visi pediatri esam palikuši bērnu ārsti.
Kopā ar mediķiem pie Saeimas pagājušajā nedēļā cilvēki protestēja arī pret reģionālo reformu. Tas ir jautājums, par ko ikdienā neiznāk laika pat padomāt, jo darba diena ir pietiekami noslogota. Tomēr arī šajā procesā iedzīvotāji neko ietekmēt nevar. Arī Koknesi satrauc novada pastāvēšana, un pašvaldība aktīvi par to iestājas. Šajā situācijā vairāk žēl Salacgrīvas, kas ir diezgan spēcīgs novads un arī aktīvi protestē pret reformu, jo nav saprotams, kāpēc būtu vēl ar kādu jāapvienojas. Turklāt neatbildēts ir jautājums, ko no tā visa iegūs iedzīvotāji? Kas ir tie argumenti, ka būs kaut kas labāks nekā tagad?
Pagājušajā nedēļā saņēmām vēsti, ka mūžībā devusies māksliniece Džemma Skulme. Neraugoties uz cienījamo vecumu, viņa bija gaiši domājošs cilvēks. Skumji gan apzināties, ka pēc nesenās ārstēšanās slimnīcā māksliniecei bija jālūdz sabiedrības palīdzība aprūpei mājās. Tas liek kārtējo reizi aizdomāties par mūsu veselības aprūpi šādos gadījumos.
Sākusies valsts svētku nedēļa, ko, neraugoties uz ikdienas nebūšanām, gaidām ar gaišām domām, jo jāspēj saskatīt arī ko labu. Latvijas Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece aicinājusi piedalīties akcijā “Nolaid karogu, iededz sveci”, turpinot protestu pret medicīnā notiekošo. Domāju, ka, aizdedzot sveci, nav jādomā tikai par negatīvo. Iededzot gaismu, dodam gaišumu un siltumu visiem apkārt, arī katram savam pacientam.
