Kas notiek ar Latvijas mežu? Šis jautājums ir aktuāls un satrauc teju visus valsts iedzīvotājus. Lai diskutētu par zaļo zeltu, Aizkraukles novada ģimnāzijas sporta hallē ar iedzīvotājiem tikās politiķi. Diskusiju organizēja “Latvijas Avīze”.
Sarunā piedalījās vides aktīvists Ingmārs Līdaka, 10. Saeimas deputāts Arvils Ašeradens, “Jelgavas tipogrāfijas” valdes loceklis un pārdošanas daļas vadītājs Māris Matrevics un Valsts meža dienesta (VMD) darbinieks mežsargs Guntis Jankovskis. Savu viedokli pauda un jautājumus uzdeva arī iedzīvotāji un meža darbinieki.
Jāizmanto priekšrocības
Ingmārs Līdaka (I. L.): — Šovasar mūsu aktualitāte bija grozījumi Meža likumā, kas caurskatīts otrajā lasījumā. Kas notiek Latvijas mežā? Cilvēkus satrauc valsts meža izciršana. Tā kļuvusi pamanāmāka, jo netiek taupītas arī tās platības, kas ir ceļa malās. Blokcirtes ir viens no veidiem, kā lēti izcirst mežu. Izbūvē ceļu, cirsmas sakoncentrē vienuviet, un tas ir ekonomiski izdevīgi. Kamēr valdība neizvirzīs citu apsaimniekošanas kvalitātes kritēriju, izņemot peļņu, tikmēr būs vēlme veidot blokcirtes. Esmu pārliecināts, ka valsts mežu apsaimnieko ekonomiski efektīvi, netiek samazināta tā vērtība, neraugoties uz to, ka cērt daudz, tomēr valsts mežu intensīvi atjauno. Tautsaimniecības komisijā spriedām, ka vienu no galvenajiem mežu apsaimniekošanas veiksmes kritērijiem jāvirza ainaviskums. Lai, braucot pa mežu, saprot, ka tas ir mežs, nevis cirsma. Aizvadītajos divos gados a. s. “Latvijas valsts meži (LVM) ļāva virs normas izcirst 2 miljonus kubikmetru. Šogad izcirtuma kvotu daudzums samazināts un iekļaujas zinātnieku ieteiktajos kritērijos.
Mani visvairāk satrauc divas lietas — ilgtspējīga meža apsaimniekošana un bioloģiskās daudzveidības saglabāšana mežā. Vides inspektoru skaits ir dramatiski samazināts, tāpēc sabiedrībai jātur acis vaļā, kā tas arī ir. Cilvēki ziņo. Eiropas Savienībā ir strikti dabas aizsardzības noteikumi. Reizēm šīs direktīvas ir pārāk skarbas, tajās iekļautas sugas, kuru Latvijā ir daudz. Pirms četriem gadiem stājās spēkā likums, kas paredzēja kompensāciju par ierobežojumiem mežu nogabalos, bet sākās krīze un kompensācijas neizmaksā. Pēc gada vai diviem atsāksies liegumu vērtēšana un kompensāciju izmaksa.
Māris Matrevics (M. M): — Latvijā ir paveicies, ka mums 54% no valsts teritorijas klāj mežs, tik liels meža blīvums Eiropā ir tikai dažām valstīm. Viss koksnes apjoms, kas ir Latvijā, ir līdzvērtīgs tam, kas aug Lielbritānijā. Tāpēc mūsu meža industrija spēj dot tik daudz darba vietu. Mums jāprot izmantot tās priekšrocības, kuras devusi māte daba. Domāju, ka ir diezgan daudzi privātā meža īpašnieki, kuri nedomā ilgtspējīgi, tāpēc jāmācās un jāattīsta mūsu meža īpašnieku zināšanas. Tas, cik ilgu laiku mežs spēs dot ienākumus, ir atkarīgs no apsaimniekošanas. Zinošiem meža īpašniekiem vajadzētu dot lielāku patstāvību saimniekot savā mežā.
I. L.: — Ceru, ka ne tik lielu.
M. M.: — Ja ir zināšanas un gudrība, mežu nekad neiznīcinās. Protams, ir kategorija cilvēku, kuri domā tikai par ātru peļņu. Biju pie Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) Meža fakultātes dekāna, viņš izteica savu redzējumu. LVM ļoti labi tiek galā ar savu saimniecību, bet privātīpašnieki ļoti bieži mežu nocērt un atstāj dabiskajai atjaunošanai, izaug komerciāli mazvērtīgas audzes. Deviņdesmitajos gados pārsvarā eksportējām apaļkoku, tagad uz ārzemēm ved zāģmateriālus un dēļus. Mums daudz jāstrādā, lai varētu tepat Latvijā gatavot produkciju un eksportēt kokmateriālus ar pēc iespējas lielāku pievienoto vērtību. Jārada situācija, kurā koku var izmantot daudz vairāk būvniecībā. Piemēram, Oslo lidostā visas milzīgās pārsedzes ir izgatavotas no koka. Te, sporta hallē, viss ir no metāla.
I. L.: — Pie mums būvnormatīvi neļauj būvēt no koka.
Apsaimniekošana
traģiska
Guntis Jankovskis (G. J.): — Mans viedoklis būtiski atšķiras no iepriekš dzirdētā. “Latvijas valsts mežos” ilgtspējīgu mežsaimniecību neredzu. Pirmkārt, to var pamatot ar skaitļiem. Mežā strādāju jau 30 gadu un redzu, ka izcirtumu platība dramatiski pieaugusi. LVM apsaimnieko 1,62 miljonus hektāru, no tiem ap 1,4 miljoniem ir mežs. Veicot aprēķinus, redzam, ka meža pilnai apritei valsts mežā nepieciešami 86 gadi, valsts mežu drīkst izcirst ne vairāk kā 12 tūkstošu hektāru gadā. No 2000. līdz 2007. gadam, izcirta vidēji 10 — 11 tūkstošu hektāru gadā. 2008. gadā nocirta 13 tūkstošu hektāru, 2009. un 2010. gadā nocirta 23 tūkstošus hektāru gadā! Vairāku uzņēmumu krautuvēs esmu redzējis, piemēram, priedes baļķīšus, kas domāti šķeldošanai! Pat A klases priežu zāģbaļķus, ko izmantos tarai! 2009. gadā nocirta 23 tūkstošus hektāru meža, bet atjaunoja 13 tūkstošu. Apsaimniekošana ir traģiska. Ja tā turpinās saimniekot vēl gadus desmit, tad mūsu mežam būtu jāaug un jātop gatavam ciršanai 50 gados. Privātais mežs ir auglīgāks, to var nocirst ātrāk, pēc caurmēra, nevis cirtmeta vecuma sasniegšanas. Gribu redzēt, kurš man ar skaitļiem var pierādīt pretējo. Ļoti bēdīga situācija ir četrdesmitgadīgām egļu audzēm, kas stādītas lauksaimniecības zemē. Mainās mitruma apstākļi un daudzas nokalst. Neredzu, ka LVM to mēģina apsaimniekot.
I. L.: — Pēc manā rīcībā esošās informācijas, ciršanas apjomus LVM nosaka pēc sen izstrādātiem kritērijiem. Aprēķina koksnes pieaugumu mežā un divus pēdējos gadus zinātnieku noteiktajam atļautajam ciršanas apjomam pieskaitīja klāt divus miljonus kubikmetru. Man nav pamata teikt, ka aprēķini ir nepareizi. Ne no Latvijas Valsts mežzinātņu institūta “Silava”, ne no LLU nav dzirdēti būtiski iebildumi, ka šī metodoloģija ir nepareiza.
Piektā daļa eksporta
M. M.: — LVM ir liels un spēcīgs meža turētājs, kad sākās krīze, viņi pieņēma šo ļoti nozīmīgo lēmumu — atļaut cirst vairāk meža. Un tagad, pēc manā rīcībā esošās informācijas, šis apjoms ir atkal samazināts. Kad bija maksimālais ciršanas apjoms, nocirta gandrīz visu, kas pieauga klāt.
Arvils Ašeradens (A. A.): — Meža nozare ekonomiskās krīzes laikā ir izvilkusi Latvijas tautsaimniecību. Šobrīd, kad Latvijas vienīgais izaugsmes pamats ir eksports, meža nozare ir piektā daļa eksporta. VMD notiek reforma un rit milzīga pretspēku cīņa. Sabiedrību satrauc, vai Meža dienesta kapacitātes samazināšanās gadījumā varēs pietiekami labi uzraudzīt mežā notiekošo. Vai reforma ir laba vai slikta, par to spriest pāragri. Ministrs (zemkopības ministrs Jānis Dūklavs — aut.) to ar entuziasmu virza uz priekšu. VMD līdzekļi budžeta konsolidācijas rezultātā ir samazinājušies par trešdaļu, tāpēc reorganizācija nepieciešama. VMD jāuzlabo tehnoloģijas, lai samazinātu vajadzību pēc cilvēka klātbūtnes.
I. L.: — Saņēmām apgalvojumu no Zemkopības ministrijas, ka mežziņu skaits netiks samazināts. Būtiskākā starpība ir tā, ka divu cilvēku vietā lēmumu pieņemšanas procesā būs viens. Kāpēc vajag reformu? Jo tā ilgāk vairs nevarēja darboties, kaut vai tīri aprīkojuma dēļ. Mērķis ir padarīt dienestu mobilāku, labāk aprīkotu.
G. J.: — Redzēju tabulu, kurā parādīts, kā reorganizācija notiks, un varu secināt, ka atlaidīs mežsargus. Neticu, ka atlaidīs “augšas”. Tāpēc deputātiem vajadzētu izteikties precīzāk.
I. L.: — Deputāti pauž to informāciju, kāda viņiem ir.
G. J.: — Tabula ir redzama VMD mājaslapā, visi to var apskatīt.
A. A.: — Mežrūpnieki ir tie, kas “izvilka” krīzi. Latvijas ekonomika vispār tikai tāpēc darbojas. Arī šobrīd mežrūpniecība “velk” eksportu. VMD ir Latvijas pārvaldes sistēmas sastāvdaļa, un pēdējos trīs gadus pārvaldes sistēmas izdevumus samazina un arī turpinās samazināt. Latvija, esot krīzē, strādā ar budžeta deficītu. Samazina visur.
N
av burkānu dobe
Neretas mežniecības mežzinis Ilmārs Gūtmanis: — Ļoti sāpīgi klausīties, ka mūsu cienījamie politiķi par mežu stāsta kā pirmklasniekiem. Bet vissāpīgāk dzirdēt Līdakas kunga viedokli, ka mūsu valsts meža komerciālā vērtība netiek samazināta. Tā samazinās katru dienu. Kāda vērtība mūsu mežam bija kādreiz un kāda ir patlaban! Visi dienesti ir zem Zemkopības ministrijas — VMD, eksperti, kuri nosaka tāmi. Nocērtam pāraugušās audzes, cērtam pieaugušās. Kā nav, ko cirst pamainām likumus, samazinām caurmēru un cērtam tālāk! Vai Ašeradena kungam arī ir tāds pats viedoklis kā Dūklava kungam, ka mežs, mūsu zaļais zelts, ir tāpat kā burkānu lauks, ko var uzraudzīt daži inspektori? Dūklava kungs uzskata, ka VMD var reformēt tāpat kā Zemes dienestu, Lauku atbalsta dienestu, atstājot dažus inspektorus, kas uzrauga platības.
A. A.: — Noteikti nepiekrītu tam, ka mežs ir burkānu dobe. Ciršanas apjomus nosaka Meža dienests un apstiprina ministrija. Jūs uzskatāt, ka visi eksperti melo?
Brīvvalsts laikā kopējā krāja Latvijas mežos bija 176 miljoni kubikmetru. Tagad ir trīs līdz četras reizes vairāk.
I. L.: — Mēs nevaram apšaubīt skaitļus, ko apstiprina visi Latvijas vadošie mežsaimnieki, eksperti. Protams, nevar noliegt to, ka ir liels kokrūpnieku lobijs, viņi mēģina panākt savu labumu. Neviens taču negrib izputināt Meža dienestu. Bet nav normāli, ka mežsargam ir tik milzīga apgaita, nav pietiekami degvielas. Resursu VMD ir maz, tāpēc reforma ir nepieciešama.
***
Bez šaubām, mežs ir lielākā Latvijas bagātība. Mums nav naftas, akmeņogļu vai citu derīgo izrakteņu, kas mūsu valsti padarītu bagātu. Taču izrakteņi ir fosili, bet mežs, ja to tiešām apsaimnieko ilgtspējīgi, ir neizsmeļams resurss. Skaitļu valodā nav vietas emocijām. Ja tiem tic, tad kopš pirmās brīvvalsts laika meža platība Latvijā palielinājusies. 1923. gadā mežainums Latvijā bija tikai 23%, 2001. gadā meža platība bija 46,4%, bet tagad — pat 50,6%. Var secināt, ka īpaši strauji meža platība pieaugusi pēdējos desmit gados. Taču daudzi meža darbinieki uzskata, ka šos procentus veido aizaugušās lauksaimniecības zemes, kurās aug nevis augstvērtīga koksne, bet kārkli, baltalkšņi un krūmāji.
Pēc diskusijas radās sajūta, ka runātāji viens otrā pat neieklausījās, nemaz nerunājot par kopsaucēja rašanu, vienprātības šajā jautājumā nav.
