Oktobra beigas ir laiks, kad jāpabeidz visi dārza darbi. Tā kā pirmdienas man darbā ir brīvdienas, tad aizvadītās nedēļas sākumu veltīju, lai sakārtotu puķudobes. Tā pateicos augiem par vasarā doto krāšņumu un parūpējos, lai visi varētu veiksmīgi pārziemot. Dārza darbi un puķu audzēšana man ir tuvi. Šogad no sēkliņām izdevās izaudzēt Dāvida budlejas, kas Latvijas apstākļos nav īpaši sala izturīgas, bet ceru, ka ziemu tās pārcietīs.
Iepriekš nebiju lasījusi laika prognozi, tāpēc pirmais sniegs pagājušajā nedēļā man bija pārsteigums. Tā bija laba sajūta, ka viss paveikts un laukus apklājis sniegs, gluži kā punkts uz i. Tas gan radīja citas problēmas, jo atgādināja, ka automašīnai nepieciešamas ziemas riepas. Šogad pirmo sniegu sagaidījām diezgan agri, bet ziema jau tepat vien ir. Maz skatos televīziju, bet esmu aktīva interneta vietnes “Facebook” lietotāja, un ļoti iepatikās stāsts par puisi no Aizkraukles puses, kurš šajā sezonā esot uzcēlis pirmo sniegavīru. Pozitīvi, jautri un aizraujoši uzrakstīts. Vienai no manām sociālās vietnes draudzenēm, kura tagad dzīvo ārzemēs, šajā laikā visvairāk interesē nevis politika, bet tas, vai Latvijā jau ir sniegs. Tas viņai, dzīvojot svešumā, ir tik nozīmīgi un sasaistoši ar Latviju. Viņai diemžēl tas jāskata internetā, jo darba te nav.
Tā kā arī pašai ļoti patīk fotografēt, bieži ielūkojos “Facebook” sadaļā “Es mīlu Latviju”, kur cilvēki var iesūtīt savas fotogrāfijas ar skaistiem mūsu valsts dabas skatiem un notikumiem. Man bija pārsteigums, ka skaistāko dabas ainavu mirkļus notvēruši vīrieši. Ja ikdienā mēdzam apgalvot, ka romantiskākas ir sievietes, tad tas apgāž šo pieņēmumu.
Internetā uzzinu daudz par dažādām tēmām, arī par aktuālo politikā un valstī, kam ikdienā nepievēršu daudz uzmanības. Viens no aizvadītās nedēļas skaļākajiem notikumiem bija saistībā ar pašmāju uzņēmumu “Balticovo”, kur vistām sprostos ir diezgan briesmīgi dzīves apstākļi. Arī es iesaistījos šajā diskusijā internetā, jo uzskatu, ka putniem ir vajadzīgi labāki apstākļi, lai gan grūti pateikt, vai ir kāds labs risinājums olu lielrūpnieciskajai ražošanai. Tomēr daudzi vairāk uztraucās, kā visas izmaiņas ietekmēs olu cenas, bet ne par pašiem dzīvniekiem. Daudz kas šādās audzētavās notiek automātiski, bet ir taču strādnieki, kuriem būtu jāredz, kas notiek tajos būros. Pati esmu augusi laukos, un tas man ir aktuāli. Uzskatu, ka mums kā zemes valdniekiem ir jādod iespēja dzīvniekiem skaisti dzīvot un pienācīgi nomirt.
Nesen pavisam nejauši internetā pamanīju lielisku sižetu par vistām kā mājdzīvniekiem Austrālijas pansionātos. Tieši vistas palīdz cilvēkiem pārvarēt depresiju un vientulību. Man ar savām klukstēm nav izveidojusies tik īpaša un cieša saikne, bet varbūt vecumdienās arī es kādu auklēšu…
Saistīja mani arī Latvijas uzņēmuma “Dzintars” glābšanas akcija. Pati ikdienā kosmētiku daudz nelietoju, bet atbalstu, ka mums būtu vairāk jāpievērš uzmanība pašmāju ražojumiem. Cilvēkiem gan diemžēl pirktspēja ir diezgan zema, un nevar atļauties iegādāties labāko, kas mums ir. Līdzīgi kā “Dzintars”, arī citi mazāki uzņēmēji aicinājuši palīdzēt izdzīvot viņu piedāvājumam. Tas tikai pierāda, ka ļoti daudziem Latvijas uzņēmumiem nav veiksmes stāsta biznesā un tie cīnās par katru iespēju izdzīvot vietējā tirgū, kas tomēr ir mazs. Tikai retais spēj izlauzties ārpus tā.
Jaunjelgavas novada mājaslapā esam izveidojuši sadaļu “Ražots Jaunjelgavas novadā”, un prieks, ka tajā ir arvien vairāk mājražotāju piedāvājumu. Tas ir visdažādākais, bet pamatā izmantotas mūsu pašu vērtības adījumos, izšuvumos, dabas veltēs un citās lietās. Tuvojas Ziemassvētki, un aicinu arī citos novados ieskatīties savu amatnieku darbos un dāvanām izvēlēties tieši tos. Tā arī varam atbalstīt savējos. Mums nav jāskatās tikai uz citu veikumu, bet jāmeklē pašu tautas apcirstās saknes, jo tajās ir milzīga bagātība.
Šis laiks sasaucas ar Latvijai nozīmīgiem svētkiem novembrī, kam gatavojamies. Arī Jaunjelgavas kultūras namā rādīs filmu “Melānijas hronika”, kas skar deportāciju tēmu. Tā kā arī mana ģimene no tām cieta, tas viss man ir svarīgs. Kad bērnībā dzīvoju pie vecmāmiņas, viņa ik pa laikam pateica kādu pusaprautu teikumu par tajā laikā piedzīvoto, jo uz Sibīriju izveda visu viņas ģimeni. Tā kā savulaik par to sabiedrībā daudz nerunāja, bieži nesapratu teiktā būtību. Vecmāmiņa bija dzīvespriecīga un, ikdienas darbus darot, bieži dziedāja, bet vakaros viņa nereti raudāja. Man ir gandarījums, ka par šo tematiku tagad daudz raksta un ir filmas, kas ļauj labāk to visu izzināt un saprast, ko vēlējās pateikt mana vecmāmiņa. Šovasar izlasīju Māras Zālītes grāmatu “Pieci pirksti” par viņas bērnības atmiņām Sibīrijā, un esmu iegādājusies arī Dzintras Gekas apjomīgās grāmatas “Sibīrijas bērni”.
12. novembrī notiks tradicionālais lāpu skrējiens apkārt Jaunjelgavas novadam. Pati tajā piedalos jau ceturto gadu. Neesmu aktīva sportiste, bet tas man dod piederības izjūtu un ir kā pateicība likteņa puteņos salauztajām dzīvēm.
Aizvadītajā nedēļā Jaunjelgavas novada Staburaga pagastā notika “Grāmatu svētki”. Mani pārsteidza plašais izdevniecību piedāvājums, turklāt tajā dominē arī latviskie raksti un citas mūsu vērtības. Tas mani ļoti spēcīgi uzrunā. Ir gan daļa cilvēku, kuri grāmatas vispār nelasa, un šādi pasākumi viņus uzrunā padomāt par citām vērtībām. Daudzi gan vienmēr radīs iespēju nopirkt vai izlasīt jaunu grāmatu. Svētkos pieaugušajiem un skolēniem vadīju ekskursijas. Aktīvā tūrisma sezona līdz ar to ir noslēgusies, un, apkopojot datus par to, aktīvākie tūristi bijuši seniori. Prieks, ka Jaunjelgavas novadu apmeklējuši tuvāku un tālāku novadu ļaudis.
