Aizvadītā nedēļa bija bagāta vairākiem nozīmīgiem notikumiem, kas vēlreiz lika atskatīties uz pagātni. Vispirms jau leģionāru atceres diena 16. martā, ko ik gadu pavada dažādas atskaņas. Šogad gan nepiedalījos tai veltītajos pasākumos, tomēr ļoti nosodu tos politiķus, kuri nolēma svītrot šo datumu no atzīmējamo dienu saraksta. Tā ir mazdūšība, kas diemžēl mums, latviešiem, raksturīga. Mums sava vēsture jāskaidro pasaulē un Eiropā. Šis datums nav pēdējo laiku izdomājums, bet organizācijas “Daugavas Vanagi” lēmums 1952. gadā par godu tam, ka abas, 15. un 19. leģiona, divīzijas šajā datumā vienīgo reizi cīnījās kopā pie Veļikajas upes. Arī mans mātes brālēns Hermanis Muncis dienēja leģionā un bija pulkveža Viļa Januma adjutants. Turklāt viņam iznācis karot abās divīzijās.
Onkulis leģionā iestājās brīvprātīgi. Stāsts ir tāds — Hermanis Muncis savulaik bija jātnieku pulka virsnieks un dienēja Daugavpilī. Šo pulku vēlāk pārformēja par sarkanās armijas teritoriālo korpusu, un viņš dabūja uzvilkt krievu uniformu, kas vēlāk nodrošināja ceļu uz Sibīriju. Onkulim paveicās, jo viņu no šī korpusa demobilizēja, un varēja atgriezties Rīgā. Hermanim bija dēls, kurš vācu laikā Konstantīna Čakstes pretošanās kustībā palīdzēja līmēt lapiņas ar uzsaukumu pret vāciešiem. Vācieši zēnu arestēja, un, gribēdams viņu atbrīvot, onkulis iestājās jaunizveidotajā leģionā. Tas palīdzēja izpestīt dēlu no nepatikšanām, bet bija jāiet dienēt.
Hermanis Muncis nokļuva 15. divīzijā, kas virzījās uz Vāciju. Onkulis stāstīja, ka Janums bija liels Latvijas patriots un viņa vadītājā divīzijā viss notika latviski. Kad karš tuvojās beigām, Janums ar savu 15. divīziju padevās amerikāņiem, jo saprata — karš ir beidzies. Savukārt 70 brīvprātīgie no šīs divīzijas mana onkuļa vadībā 1945. gada janvārī atgriezās Latvijā, Liepājā. Viņi nokļuva 19. divīzijas sastāvā līdz kara beigām. Onkulis atzina, ka tolaik viņi bija tik naivi un ticēja toreizējai krievu propagandai. Viņš atcerējās arī Mavrika Vulfsona balsi, kas aicināja leģionārus nolikt ieročus, solot, ka viņus neskars represijas. Tajās dienās valdīja lielas jukas, un visi varēja aizbēgt, bet palika, samaksāja par to ar cietumu un izsūtījumu. Onkulim piesprieda 25 gadus lēģerī, un viņš atgriezās Latvijā 1964. gadā kopā ar māsu, kuru izsūtīja 1949. gada 25. martā. Esmu daudz ar viņiem ticies un runājis par tālaika notikumiem. Katram no viņiem bija savs stāsts, bet viņi nesaglabāja sevī naidu par pārestību, jo ne vienmēr arī savējie pret savējiem bijuši lojāli un iejūtīgi.
Tāpēc 16. marts arī man ir nozīmīgs datums. Lielā ažiotāža ap šo dienu gan pamazam noplok, jo cilvēku, kuri ar to visu bijuši saistīti, paliek mazāk. Jā, ik pa laikam kāds uzkurina intrigu. Šogad nekārtības radīja kāds anglis. To, ka šis cilvēks gatavojas braukt uz Latviju un kādi ir viņa uzskati, zināja jau sen. Vai tad nevarēja viņu neielaist valstī? Kāpēc pēc tam jācīnās ar sekām? Tomēr domāju, ka viss noregulēsies, bet pašiem jābūt aktīviem. Arī mūsu Eiropas Parlamenta deputātiem, kas ir Latvijas patrioti, nepārtraukti jāstāsta sava nostāja, jo tikai tā kaut ko var panākt.
Tomēr ir cilvēki, kuros joprojām ir pārliecība, ka nekas nav mainījies. Reiz, pirms diviem gadiem, kopu ielas malu pie savas mājas Pļaviņās. Garām gāja kāds krievu valodā runājošs vīrietis. Painteresējies, vai tā ir mana māja, viņš jautāja, vai man nav bail, ka tās dēļ mani varētu izsūtīt. Daļa cilvēku acīmredzot joprojām dzīvo, domādami, ka atgriezīsies vecie laiki. Tas ir tāpēc, ka savulaik valstī pieļautas lielas kļūdas, bet vajadzēja stingri turēties pie savas pārliecības.
Esmu viens no partijas “Tēvzemei un Brīvībai” dibinātājiem. Savulaik bijām ļoti aktīvi, bet daudzi aizgāja no šī politiskā spēka, bija, kuri “sašmucējās”, un cilvēku uzticība partijai mazinājusies. Latvijā diemžēl nav arī labas partiju sadarbības.
Šobrīd sašķobījušās arī partijas “Vienotība” izredzes, un domāju, ka tas galvenokārt ir Solvitas Āboltiņas “nopelns”. Viņai jau sen vajadzēja atkāpties. Ja tagad būtu vēlēšanas, “Vienotība” izkristu no politiskās aprites kā savulaik “Latvijas Ceļš”. Tad brīva vieta būtu tādiem kā Šleseres kundzei, kura brauc uz Maskavu aizlūgt un slavēt Putinu. Katrā ziņā pēc Pirmā pasaules kara veidot savu valsti, visticamāk, bija vieglāk nekā pēc 50 gadiem komunisma. Domāju, ka nebija pareizi laist pie varas padomju iekārtas un partijas vadoņus, jo cilvēki, kuri sludināja vienu, tagad pēkšņi bija pretējās domās. Tas mazināja uzticību.
Aizvadītajā nedēļā bija arī mākslinieka Jaņa Rozentāla 150. dzimšanas diena. Saistībā ar to “Latvijas pasts” izdevis viņam veltītu pastmarku. Tās pirmās dienas zīmogošana notika mākslinieka dzimtajā pilsētā Saldū, kurā es piedalījos. Tur bija arī izstāde un grāmatas par Rozentālu atklāšana. Pastmarkas ir mana aizraušanās, un savulaik, gatavojoties Pļaviņu 80 gadu jubilejai, vēlējāmies, lai “Latvijas pasts” tādu izdod arī par godu mūsu pilsētai. Nākamajā gadā apritēs 90 gadu, kopš Pļaviņām piešķirtas pilsētas tiesības. Tā ka jāsāk gatavoties šim notikumam.
Tagad ikdiena paiet, apsaimniekojot savus īpašumus, tāpēc mana dzīve saistīta gan ar Rīgu, gan Pļaviņām. Galvaspilsētā gan valda citi likumi, un tur īpašniekus īpaši nepatīkami skars gaidāmās izmaiņas nekustamā īpašuma nodokļa aprēķināšanā. Lai gan jau tagad jūtams, ka esošais Rīgas mērs Nils Ušakovs mēģina atgriezt padomju sistēmu, jo tik daudz nejēdzību un izšķērdības kā Rīgā, grūti kur novērot. Tas ir gluži kā terors, lai gan visos laikos tieši namsaimnieki bija tie, kuri uzturēja valsti, nevis vienkāršais strādnieks ar saviem niecīgajiem nodokļiem. Turklāt tik mazā valstī kā Latvija valda tik liela korupcija, jo ik pa laikam dzirdams par negodīgiem ierēdņiem.
Tomēr prieks, ka Pļaviņas katru gadu kļūst sakoptākas un skaistākas, jo tā ir vieta, kur gribas atgriezties.
