Aizvadītā nedēļa ļoti daudziem cilvēkiem Latvijā, īpaši meteorologiem, paliks atmiņā ar rekordzemām gaisa temperatūrām. Maija vidū jau vajadzēja būt tā, ka var atvilkt elpu un paraudzīties uz paveiktajiem sējas darbiem dārzā, tomēr tas viss iekavējies vismaz par divām nedēļām. Neatceros, ka iepriekš kaut kas tāds būtu piedzīvots — puķes no rīta sasalušas, noliekušās pie zemes. Daba mums sagādāja pamatīgu pārsteigumu, un jācer, ka tā ir arī tik gudra, ka spēs šos postījumus kaut kā kompensēt, nevis tikai bojāt. Arī es, tāpat kā liela daļa Latvijas iedzīvotāju, izvēlas kaut ko izaudzēt savā mazdārziņā, jo veikalā nopērkamie “plastmasas” tomāti vai gurķi nesaista. Neesmu gan pārliecināts par šīs darbošanās ekonomisko izdevīgumu, bet paša izaudzētais tomēr šķiet gardāks.
Citam “ražas” laikam gatavojas tie, kuri kandidē pašvaldību vēlēšanās. Salīdzinot ar iepriekšējām reizēm, šoreiz šis process šķiet tāds klusāks. Arī mana pastkastīte vēl nav daudz “cietusi” no priekšvēlēšanu aģitācijas bukletiem. Varbūt esošie un nākamie politiķi taupa spēkus iznācienam pirms pašām vēlēšanām? Deputātu kandidātu sarakstus Pļaviņu novada pašvaldības vēlēšanām esmu apskatījis, bet daudzi cilvēki man personīgi nav zināmi, tāpēc par viņiem nevaru spriest. Partiju programmām gan neesmu pievērsis uzmanību, jo svarīgākas šķiet personības, kas reāli varētu strādāt pašvaldībā, nevis tukši solījumi. Daudzi ir skeptiski noskaņoti, vai kārtējām vēlēšanām ir liela nozīme, vai kaut kas mainīsies.
Ik pa laikam pavīd iecere par vēl vienu administratīvi teritoriālo reformu. Man gan šķiet, ka dažkārt neapdomīgi nojaucam veco, kārtīgi neizdomājot, ko likt vietā. To jau parādīja novadu izveide — viens ir bijušā rajona lielumā, bet cits mazs. Tad kāda tam ir iespēja attīstīties?
Sekojot līdzi notikumiem presē un televīzijā, šķiet, ka pārāk daudz uzmanības pievērš mazsvarīgākām lietām, bet par būtisko nerunā. Pagājušajā nedēļā Saeima pieņēma lēmumu par aizliegumu cirkā izmantot dzīvniekus. Varbūt esmu konservatīvs, bet tāds cirks, kādu atceros, man šķiet pieņemams. Vai turpmāk būs labāks, grūti pateikt. Turklāt — vai tiešām Saeimai jālemj par cirka repertuāru? Līdzīgi ir arī ar citiem jautājumiem.
Viena no pēdējā laika lielākajām aktualitātēm ir gaidāmā nodokļu reforma. Jau parēķināju, ka arī es no tās būtu ieguvējs. Uz papīra gan viss izskatās skaisti, bet pagaidām nevar zināt, kas no tā visa iznāks. Paredzēts samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokli, paaugstināt algas neapliekamo minimumu, bet tajā pašā laikā domā, ka būs jāpaaugstina degvielas akcīzes nodoklis. Ka tikai neiznāk tā, ka otro izdara, bet tās pirmās divas ieceres atliek. Jau iepriekš tā ir bijis, ka vienā vietā kaut ko samazina, bet citā tāpat pieliek.
Aizvadīta Uzvaras diena 9. maijā, ko plašāk atzīmē krievvalodīgie, bet Latvijai šis datums nav tik vienprātīgi vērtējams. Arī šie svētki pagāja klusāk kā iepriekš. Braucot todien uz Jēkabpili, pilsētas skvērā varēja redzēt svinību rosību, bet citādi viss bija klusi. Daudz jau vairs nav palicis to, kuri piedalījās karā, un domāju, ka ar laiku šim notikumam būs pievērsta vēl mazāka uzmanība. Jaunā paaudze par to vispār neaizdomājas, un pat mana vecuma cilvēkiem tas viss šķiet kaut kas tāls. Tā ir ar daudzām tēmām, arī ar pretrunīgi vērtēto Leģionāru atceres dienu 16. martā — jo mazāk par to visu runās, jo mazāka būs ažiotāža.
Joprojām satrauc migrantu problēma Eiropā. Par šo situāciju zinām tikai no preses, bet arī tā informācija bieži ir vienpusīga. Esmu pārliecināts, ka migranti uz Eiropu dodas labākas un ērtākas dzīves meklējumos, bet Latvija viņus diez ko nesaista, jo te nav tik lielu pabalstu un arī laika apstākļi nelutina. Te vietā atcerēties anekdoti par afrikāni, kurš atzina, ka tā zaļā ziema te vēl ir paciešama, bet tā baltā gan nē… Grūti arī pateikt, kā Angliju un citas valstis ietekmēs “Brexit”. Man nav daudz pazīstamu cilvēku, kuri tur dzīvo, bet informācija par tur notiekošo ir dažāda.
Ar Pļaviņām mana dzīve saistīta 28 gadus, pēdējo laiku strādāju Jēkabpilī un pļaviņiešus pazīstu maz. Kopš esmu pensijā, vairāk iznāk laika apmeklēt kādus pasākumus un būt sabiedrībā. Reiz, izmantojot kādu pakalpojumu Pļaviņu novada bibliotēkā, kļuvu par tās lasītāju un aizsākās mūsu sadarbība. Paldies darbiniecēm par raisīto interesi atkal pievērsties lasīšanai un viņu rīkotajiem pasākumiem! Ar interesi apmeklēju novadpētnieciskos sarīkojumus par Pļaviņu vēsturi. Saistībā ar pilsētas jubileju ir arī daudz citu labu sarīkojumu, un to atspoguļojumu labprāt arī izlasu laikrakstā.
Kad dodos uz novada bibliotēku vai esmu pilsētas centrā, vienmēr priecājos par skatu Daugavas malā pretī kultūras centram. Tā ir skaistākā vieta Pļaviņās. Arī Gostiņu parks ir interesants un labi izveidots. Varētu vēlēt, lai izdotos sakārtot arī citviet, jo kontrastu starp skaisto un nesakārtoto pilsētā vēl ir pietiekami.
