Jau trešo nedēļu turpinās jaunais mācību gads, kas šobrīd ir nozīmīgākais notikums, jo ģimenē ir trīs skolēni. Visi ir priecīgi, ka Pļaviņu novada ģimnāzijā var mācīties klātienē, lai arī ir dažādi ierobežojumi un piesardzības pasākumi. Īpaši svarīgi tas ir dēlam, kurš sāka mācīties 1. klasē. Meita mācās 5. klasē, un viņai sākas pamatskola, kas nozīmē jaunu audzinātāju un mācību priekšmetus. Šogad ģimenē esam uzņēmuši viesskolnieci no Itālijas, kura mācās 11. klasē. Šo domu jau sen apsvērām, jo pašiem ir saistība ar Itāliju un gribējās apgūt valodu.
Kļūt par viesģimeni nebija sarežģīti, tikai sākumā bija jāpierod pie jaunajiem apstākļiem. Kamēr jauniete iejūtas, komunikācija galvenokārt notiek angļu valodā, bet pamazām mēģināsim mācīt latviešu valodu, kurā viņai būs jāmācās skolā, savukārt mēs kaut ko varēsim apgūt itāliski, jo ikvienas valodas prasme ir liels ieguvums. Ja pirmajā nedēļā vecākā meita kautrējās runāt angliski, tad vēlāk atvērās, un tas ir labs valodas treniņš, jo tā bez lietojuma aizmirstas. Par sadarbību un atbalstu jāteic paldies Pļaviņu novada ģimnāzijai un pašvaldībai, jo ir, kas palīdz, un, izrādās, mācību iestādē kāds saprot arī itāliski. Tā ka mums visiem tā ir laba pieredze. Pēc šīm nedēļām kopā mums jau radies joks, ka latviešiem nevar uzticēties. Ja mēs sakām, ka ārā ir pietiekami silts, itāļu jaunietei ir auksti. Citādāk nav nekādu problēmu iejusties mūsu valstī un vidē.
Mūsu ikdienu joprojām nosaka Covid-19. Pļaviņas ir viena no vietām, kur saslimstība nav konstatēta, un Latvija kopumā ir drošākā valsts Eiropā. Ja turpināsim uzmanīties un ievērot piesardzību, situācija nepasliktināsies. Domāju, ka drošības pasākumi ir optimāli. Varbūt kāds ir diskutējams, bet kopumā atbalstāmi. Grūtāk būs, kad aktīvāk sāksies citas sezonai raksturīgās elpceļu saslimšanas. Jau pierasts, ka rudenī, sākot apmeklēt bērnudārzu, bērnam pēc pirmajām dienām parādās iesnas vai klepus. Pēc jaunajiem noteikumiem iznāk, ka tādos gadījumos jaunākais bērns iestādi apmeklēt nevarēs. Tas viss sarežģī dzīvi, jo kādam no vecākiem jāpaliek mājās. Šādos gadījumos nevienu nešķiro, ir vai nav Covid-19, un nav bijusi saskare ar infekciju. Jau pavasarī izjutām, cik problemātiski ir, kad bērni neapmeklē izglītības iestādes, bet vecākiem jāstrādā. Bez darba un ienākumiem iztikt nevar, un, šķiet, izsmēlām visas iespējas, bet arī tad ģimenē kādam nācās aiziet no darba, jo citādāk nevarēja tikt galā ar bērnu pieskatīšanu. Tagad tas viss pārdzīvots un ejam tālāk.
Žēl, ka vīrusa izplatības dēļ nācās pārtraukt tautas deju kolektīva “Vidupe” mēģinājumus. Tuvākajā laikā plānojam tikties un atsākt sezonu, ja epidemioloģiskā situācija to ļaus.
Situācija ar Covid-19 sarežģīta ir visā pasaulē. Varbūt tas viss ir arī pārspīlēts, jo daba ir daba. Ir skarbi, bet ik pa laikam rodas situācijas, kad izdzīvo stiprākie un notiek tāda kā pasaules attīrīšanās tur, kur ir par daudz. Latvijā mēs esam maz un, iespējams, tāpēc saslimstība un upuru skaits tik zems. Tas viss gan ir filozofiski, jo diezin vai izpratīsim visus procesus, kas un kāpēc pasaulē notiek. Šobrīd visi gaida vakcīnu pret koronavīrusu, tiklīdz tā būs, domāju, daudzi vakcinēsies. Jo drīzāk tas notiks, jo labāk, lai arī šis vīruss pēc laika nešķistu kas īpašs.
Saspringtā situācija nerimstas arī Baltkrievijā. Sākumā regulāri sekoju līdzi šiem notikumiem, gūstot informāciju baltkrievu plašsaziņas kanālos. Tur paustajam viedoklim uzticos visvairāk — valstij ir monarhs, kurš nespēj atteikties no savas varas. Pagaidām to nekādi nevar mainīt, jo arī pats Lukašenko uzsvēris, ka, tikai nogalinot, var tikt no viņa vaļā. Prezidents ir metis izaicinājumus savai tautai. Cerams, ka tik radikālu notikumu pavērsienu Baltkrievijā nebūs un visu varēs atrisināt mierīgāk. Piekrītu, ka daudz kas šajā valstī ir labs, bet situācija dažādās vietās atšķiras. Daudzas preces un pakalpojumi Baltkrievijā ir lētāki, bet arī par to kāds maksā, jo nekas no nekā nerodas. Ja jau tauta ir izgājusi ielās, kaut kas tomēr nav kārtībā, un cilvēkiem gribas izmēģināt jaunas lietas un iespējas. Arī Latvijai ceļš līdz šodienai nav bijis viegls.
Ievēlēta jauna Rīgas dome. Būtiski neiedziļinājos šajā notikumā, vien priecājos, ka paziņa ieguvis deputāta mandātu. Zinot, cik šis cilvēks ir atbildīgs un erudīts, esmu pārliecināts par viņa darbu. Rīga gan no mums ir tālu, un tās dzīve daudz neietekmē, lai gan ikvienam novadam ir, ko gūt no šīs pašvaldības pieredzes. Kaut vai namu apsaimniekošanas jomā, arī Pļaviņās, kur ēkas nav labākajā kārtībā un neveicas ar to apsaimniekošanu. Te sava vaina ir gan apsaimniekotājam, gan pašiem iedzīvotājiem. Pirms pusgada izskanēja informācija, ka iedzīvotāji “Pļaviņu komunālajiem pakalpojumiem” parādā pusmiljonu eiro. Citādāk to nevar nosaukt kā uzņēmuma bezdarbību, ja var uzkrāt tādu parādu. Tas ir arī domes vadības kā kapitāla daļu turētājas nepadarītais darbs. Sāpīgs jautājums ir arī par namu apsaimniekošanas līdzekļu apguvi, jo atdeve nav jūtama. Esmu par šo jautājumu daudz interesējies, bet skaidru atbildi neesmu guvis, un nav jūtama vēlēšanās kaut ko mainīt. Diemžēl iedzīvotāji nav gatavi ko darīt, tāpēc ēkas ir tik sliktā kārtībā. Uzskatu, ka arī pašvaldībai jānāk ar savu iniciatīvu, lai kaut kas mainītos. Citās daudz mazākās pašvaldībās siltina un remontē daudzdzīvokļu ēkas, bet Pļaviņās tāda ir tikai viena. Pagaidām jūtams, ka maksa par pakalpojumiem aiziet galvenokārt darbinieku algās un apsaimniekotājs reaģē tikai avārijas situācijās.
Nedēļas nogalē aizvadīta Tēva diena, un arī no saviem bērniem saņēmu apsveikumu. Tā ir jauna tradīcija, un vajadzīgs laiks, lai tā iesakņotos, bet kopumā ir laba. Daudzbērnu tētim nav viegli — jābūt ļoti labam psihologam, jo katram bērnam ir savs vecums un intereses. Ģimenē pienākumus gan sadalām vienādi, piepalīdzot viens ot-
ram. Sadarbojoties risinājums vien-
mēr rodas. Iepriekš dzīvojām Rīgā un pēc otrā bērna piedzimšanas nolēmām pārcelties uz mazpilsētu, kur ir daudz labvēlīgāki apstākļi bērnu audzināšanai. Bērniem ir iespējas mācīties un saturīgi pavadīt laiku. Ir arī labs valsts atbalsts, un daudzbērnu ģimeņu kļūst arvien vairāk.
