Daudzesiete Iveta Slaktere uzskata, ka cilvēks var izdzīvot, ja viņam ir rokas un galva uz pleciem. Laikā, kad palikusi bez darba, Iveta sākusi šūt skaistas somas un rotas. Tādas, kuras patīk pašai un citiem. Viņa gan atzīst: “Valstij jau nav jādod mums darbs, tikai jārada apstākļi, lai varam strādāt. Latvijā ir pretēji. Reizēm gribas bēgt prom.”
Ivetu un viņas interesantās somas ievēroju jau rudenī kādā izstādē un tikai vēlāk uzzinu, ka tās top tepat Daudzesē.
Kad dodos pie Ivetas ciemos, viņa man stāsta, ka māja būs pie divām lielām eglēm. Mazo mājiņu aiz tām sākumā nepamanu, un arī norādei, ka ‘‘pagalmā būs apsegta mašīna’’, pabraucu garām. Jau mani sagaidot, Iveta saka: ‘‘Kā man nepatīk ziema! Ir tik grūti tikt ar darbiem galā — māja jākurina, mašīna aizsalst. Ar nepacietību gaidu pavasari.’’
Mūsu saruna raisās gan par somām un vaļasprieku, gan par to, vai amatnieks mūsu valstī var arī nopelnīt.
Radošumu izpauž somās
— Kad sākāt darināt somas?
— Ideja šūt somas un rotas radās krīzes laikā 2008. gadā. Iepriekš strādāju firmā ‘‘Jeld-Wen’’ tepat Aizkrauklē, bet tad daudz darbinieku atlaida, arī mani. Abas ar meitu Kristīni nolēmām darināt darbus — sākām ar somām, pērļojām rotas. Sākumā viss vairāk notika Rīgā, kur dzīvo meita, un vairāk darbojās viņa, es tikai palīdzēju. Palēnām šo mazo biznesiņu attīstījām. Jāatzīst, ka tas ir grūti, arī fiziski. Daudz jāšuj ar rokām, visu nevar paveikt ar mašīnu, tāpat ilgstoši jāsēž, sāp pleci un mugura. Man ir tikai šujmašīna un savas rokas, nekādu modernu iekārtu man nav.
— Kas jūs esat pēc profesijas?
— Mācījos Jelgavas Mūzikas vidusskolā kordiriģēšanas klasē. Mūzika aizvien man ir vaļasprieks, dziedu Daudzevas korī. Taču radošumu, kas manī noteikti ir, gribas arī citādi izpaust. Man patīk pārmaiņas, neesmu sajūsmā par monotonu darbu, kaut gan, ja vajag, darīt jau var visu.
— Kā izvēlaties, kādu somu šūt?
— Vienkārši ienāk ideja prātā, un mēģinu to realizēt. Piemēram, tagad modē ir bārkstis, un top somas ar tām. Parasti darinu lietas, kuras man pašai patīk, citādi pie darba nemaz nevaru pieķerties. Nevaru uzšūt to, kas pašai nepatīk, un nevaru strādāt ar materiālu, kurš man nepatīk. Citādi sanāk tikai tāda rūpnīcas ražošana. Somas šuju no itāļu mēbeļu auduma, tas ir glīts un izturīgs, šo gadu laikā pārbaudīts. Materiālus pērku Rīgā. Savulaik Aizkrauklē bija rokdarbu veikaliņš, vismaz kaut ko varēja atrast, tagad mūsu pusē nekā tāda nav.
Gribu to sev!
— Vai roku darinājumiem ir labs noiets?
— Dažādi. Ir brīži, kad cilvēki ir ļoti ieinteresēti, bet vispār Latvijā ir zema pirktspēja. Manas šūtās somas ir visām draudzenēm, savējiem tās patīk, un līdz ar to man nekad nav problēmu, ko dāvināt. Katru darbu cenšos veidot vienā eksemplārā, otra tāda nebūs. Manas somas aizceļojušas diezgan tālu pasaulē — tās ir Portugālē, Zviedrijā, Anglijā, Īrijā, Vācijā. Tās dāvanām aizveduši latvieši. Svešās zemēs roku darbu novērtē vairāk nekā Latvijā, arī tas ir fakts.
Kopā ar vēl vienu daudzevieti pēdējā laikā visu Latviju esam pa tirgiem izbraukājušas. Ir interesanti. Esmu piedāvājusi somas arī internetā, taču tad sākas problēmas, jo cilvēkiem ļoti patīk nozagt ideju un gatavot tādu pašu. Tā bija ar atstarotājiem — sāku šūt lapiņas formas atstarotājus, rotātus ar pērlītēm, kas piestāv pie dāmu somiņas. Pēc brīža jau ieraudzīju pakaļdarinājumus. Protams, patenta jau man nav, un līdz ar to protestēt nevar.
— Ko jums pašai vislabāk patīk darināt?
— Somas. Man tā reizē ir relaksācija — kad citreiz par kaut ko “sacepies”, apsēdies, sāc šūt, domas sakārtojas un pārņem miers. Ir somas, kuras var dabūt gatavas trijās stundās, bet sarežģītākajiem modeļiem vajag dienas trīs. Bieži vien, kad soma ir gatava, nodomāju: žēl kādam atdot, gribu to sev. Stāvu tirgū un domāju: kaut tikai nenopirktu! Parasti gan ir tā, ka tieši tas arī citiem uzreiz iepatīkas.
Projekti ar mākslinieci
— Jūsu darbos dominē kāda mīļākā krāsa?
— Man tādas nav. Patīk melns un balts, bet darbos cenšos pareizi kombinēt dažādas krāsas. To salikuma un kompozīcijas ziņā man daudz iemācījusi meita Kristīne.
— Viņa ir māksliniece?
— Kristīne ceturto gadu mācās glezniecību Latvijas Mākslas akadēmijā. Viņa ieguva Teterevu fonda stipendiju, kuru piešķir tikai talantīgākajiem un centīgākajiem studentiem. Ik pa laikam abas ar meitu iesaistāmies dažādos projektos. Ja meitai vajag manu palīdzību, allaž esmu klāt! Saistībā ar projektu “Staro Rīga” novembrī Rīgā darinājām stilizētu Latvijas karogu, kurš tagad novietots Saeimas nama telpās. Uz karoga ar sarkanu krāsu cilvēki varēja parakstīties. Atsaucība bija liela, beigās karogs no parakstiem krāsojās sarkans, atvērām tam vidū balto joslu. Uz karoga parakstījās arī vairāki valdības pārstāvji.
Amatniekam
līdz bagātībai tālu
— Esat dzimusi rīdziniece, un jūsu bērni tur dzīvo. Nekad nav gribējies doties prom no Daudzevas?
— Uzaugu Rīgā, vēlāk pārnācu uz Aizkraukli un tad ieprecējos Daudzesē. Nu jau 30 gadu te dzīvoju. Reizēm ir gribējies no šejienes bēgt, īpaši ziemā, kad lauku mājās saimniekot nav nemaz tik viegli. Taču vēl jau dzīve nav beigusies, un visādi brīnumi var notikt. Meita dzīvo Carnikavā, un arī man tur ļoti patīk. Taču arī Daudzeva nav nekāda pasaules mala. Ja tev ir rokas un galva uz pleciem un neesi pilnīgs muļķis, atradīsi, ar ko nodarboties.
— Vai uzskatāt, ka Latvijā mazie uzņēmēji var nopelnīt?
— Var, bet līdz brīdim, kad savu ķepu uzliek valsts. Tiklīdz jāsāk maksāt lielos nodokļus, izdzīvot ir grūti. Es neesmu ēnu ekonomikas atbalstītāja, bet reizēm cilvēkus piespiež to darīt. Katrā ziņā amatniekam līdz bagātībai vēl tālu. Tā ir kā apburtā ķēdīte — ja cilvēki būtu bagātāki, viņi varētu pirkt skaistas lietas un arī amatnieki dzīvotu labāk. Man reizēm liekas, ka tautu par kaut ko soda. Tu strādā melnu muti, bet beigās tevi atlaiž no darba. Soda. Tu nopērc māju, tev katru gadu jāmaksā īpašuma nodoklis. Visu laiku kādam par kaut ko esi parādā.
Dēls saka: vajag tādu vai tādu izglītību… Taču visi nevar būt ar augstāko izglītību, tā nav nekur pasaulē. Valstij jau nav jādod mums darbs, tikai jārada apstākļi, lai varam strādāt. Te ir pretēji. Reizēm gribas bēgt prom.
— Nekad neesat bēgusi?
— Pusgadu esmu strādājusi viesnīcā Anglijā. Tas bija 2004. gadā, bērni bija mazi, un te darba nebija. Starp citu, tur ir tādas kafejnīcas, ka mūsu Pārtikas un veterinārā dienesta inspektori noģībtu, iekšā ieejot. Taču neviens noindējies nav. Pasaulē ir kaut kā citādāk, arī Zviedrijā vai citur, kur esmu bijusi.
Par sportu zina visu
— Jums ir vēl kāda aizraušanās?
— Esmu aizrautīga sporta fane. Hokejs vai cita komandas spēle, kur spēlē mūsējie, man liek sēdēt pie televizora, jūsmot un just līdzi tā, ka citiem jābēg no mājas ārā. Un tāpat kā visi, kuri sēž pie televizora, arī es vislabāk zinu, kā tur vajag ar to ripu skriet, kad jāmet vārtos un kad jāslido aizsardzībā. (Smejas.)
— Kā jūs spējat saglabāt optimismu?
— Reizēm jau rokas nolaižas, bet noskurinies un ej tālāk! Ja tā padomā — esmu laimīgs cilvēks. Mani bērni ir tepat, viņiem nav bijis jādodas pasaulē laimi meklēt. Mums ir ļoti paveicies! ◆
