Gita Tenisa kā interešu izglītības skolotāja pēc ilgāka pārtraukuma atgriezusies Ilmāra Gaiša Kokneses vidusskolā, kuru pati savulaik beigusi. Vidusskola piedāvā trīs viņas vadītus pulciņus.
Interjera dizaineres Gitas Tenisas darba kabinets skolā ir pagrabstāvā. Iekārtots radoši, arī kopā ar skolēniem. “Apģērbti” krēsli ar savu laiku nokalpojušiem krekliem, tādējādi personalizējot katra vietu pie galda. Audumu piegriežamā galda virsma veidota no iesaiņojuma kartoniem, atpūtas stūrītis izveidots no matračiem. Telpā deg sveces, piepildot to ar aromātu, un pie griestiem sakārti radošu cilvēku darinājumi no dažādiem Gitas ceļojumiem. “Telpai jābūt tādai, lai patīkami uzturēties. Tā tiek veidota kopā ar bērniem. Tas ir audzinošs uzdevums — piedalīties procesā, nevis saņemt visu gatavu,” saka skolotāja Gita Tenisa, kurai ir pedagoģiskā izglītība, viņa strādājusi kā zīmēšanas skolotāja Rīgā, vēlāk pabeigusi Mākslas akadēmiju un specializējusies interjera un funkcionālajā dizainā. “Man pietrūka kontakta ar jauniešiem, tāpēc esmu pateicīga par iespēju būt skolā un nodot savas zināšanas un prasmes tālāk,” teic koknesiete, kura no Rīgas, kur pavadīja 29 gadus, atgriezusies dzimtajā vietā tikai pirms četriem gadiem. “Vienā dienā, stāvot pie loga dzīvoklī Rīgā, kurš ir iekārtots savā gaumē, ar lielu, saulainu terasi, sapratu, ka to negribu redzēt visu atlikušo mūžu, tādēļ sāku plānot pārcelšanos uz laukiem. Gadu ilgos lauku mājas meklējumos sapratu, ka jāatgriežas tur, kur ir dzimtā vieta, ģimene, cilvēki un vietas, kuras pazīstu. Pēdējā laikā interjera darbā neredzu sev izaugsmi. Skola ir vieta, kur varu un vēlos nodot zināšanas bērniem. Arī īstā dzīve sākusies līdz ar pārcelšanos uz laukiem.”
Personalizēt vidi
Gita Tenisa sākusi darbību trīs interešu izglītības grupās projektā “Atbalsts izglītojamo individuālo kompetenču attīstībai”. Programmas “Vide un tēlotāja māksla” mērķis ir vērst bērnu uzmanību uz zaļo domāšanu, resursu taupību un otrreizējo lietu izmantošanu, darbojoties radoši, vienlaikus apmācot dažādu vecumu bērnus. “Daudz domāju par to, lai tikšanās ar bērniem būtu interesantas man pašai, jo, ja skolotājam nav interesanti, arī bērniem nebūs. Netieši ar tēlotājmākslu vēlos pievērst bērnu uzmanību tam, cik, ko, kā patērējam. Nākamais pulciņš ir “Tradīcija un mode”, kura mērķis ir apvienot tradicionālās amatu prasmes ar moderno apģērbu. “Sen tautastērpā nestaigājam, krustiņus neizšujam, bet šīs zināšanas varam izmantot, lai veidotu modernas lietas gan interjerā, gan apģērbā,” viņa stāsta.
Šablons nav stils
Savukārt trešais interešu izglītības akcents ir “Prezentēšanas māksla”. “Ļoti aktuāla tēma vidusskolēniem, jo bez prezentācijas iemaņām dzīvē vairs nekas nenotiek,” nepieciešamo jauninājumu skolā pamato skolotāja, atzīstot, ka šādi secinājusi, jo reiz pati pamatīgi izgāzusies prezentācijā. Pēc mācību laika pauzes notika izglītības reforma — jaunas vēsmas izglītības saturā un pasniegšanas formā. Viņa stāsta, ka toreiz viņai nebija ne jausmas, kā prezentēt. Pēc izgāšanās nopietnā prezentācijā apguva zināšanas, lai nekad tā vairs neatkārtotos. Pulciņā bērni veidos savu vizītkarti, domās par to, kādai tai jābūt — ko uz tās rakstīt, kādai tai izskatīties? Tāpat izveidot portfolio — talantu un sasniegumu mapi. Piedalīšanās olimpiādē, uzvara konkursā, intereses, vaļasprieki, brīvā laika izmantošana, pašdarbība ir skolēna sasniegums — uzsver Gita Tenisa. Trešā lieta, ko Kokneses bērni varēs apgūt, ir prezentācijas veidošana, kā instrumentu izmantojot “PowerPoint” prezentācijas iespējas. “Šablons nav stils,” saka skolotāja, “bet uz tā bāzes var veidot interesantas prezentācijas — radošākas, personiskākas.”
Pieaugušo kļūdas
Gita, skolotāja un mamma, domā, ka viena no lielākajām pieaugušo kļūdām ir nepacietība, kas viņai pašai piemitusi, kad tikko pēc augstskolas sāka strādāt skolā. Ar pacietību un vēsu prātu var panākt vairāk nekā ar bargu vārdu vai pārmetumu. “Ir maldīgi domāt, ka jāklausa tādēļ vien, ka esmu skolotāja,” saka Gita. “Ja nemāku ar bērniem tikt galā, tad normāla ir situācija, ka bērni neklausa. Bērna reakcija ir atkarīga no skolotāja reakcijas un otrādi. Nevar bērnam pavēlēt — klausīt vai cienīt. Drīzāk bērns jāciena, jo viņš ir liels cilvēks, tikai mazā izmērā.”
Savukārt, viņasprāt, vecāku lielākā kļūda ir darīt bērnu vietā to, ko viņi paši var izdarīt. Kā piemēru skolotāja min, ka savam dēlam kreklus sākusi gludināt tikai pēc tam, kad viņš pats to bija iemācījies darīt.
“Agrāk audzināja — nemaisies, sēdi klusi, tavs viedoklis nav vērā ņemams, bet tagad bērni ir citādāki, viņiem ir runas, vārda, rīcības brīvība un tiesības lemt. Audzinot savu puiku, to visu atļāvu, gan agrāk, gan tagad viņš var tieši pateikt patiesību acīs. Skolotājam svarīgi bērnu sajust — ko viņš domā, kas ir viņa talanti, kāda ir viņa attieksme un atbildības izjūta, un veicināt tos. Uzdevums ir arī aplauzt radziņus, bet tas jādara viltīgi, lai nepamana. Klasē jūtos līdzvērtīga bērnam, kā vecākais partneris. Daudz no viņiem mācos pati. Bērni arī šodien ir tieši, pateiks, ko domā — patika vai nepatika. Kādreiz sirds apskrienas, bet nedrīkst apvainoties.”
Talanti atklāsies uzdevumos
Gita Tenisa domā, ka tieši radošo priekšmetu skolotājam talantus citos pamanīt ir viegli. “Jau pirmajā nodarbībā var redzēt, kāda kuram attieksme pret darbu, cik liela pacietība: viens rūpīgs, cits — pilnīgs haoss, vienam jāatkārto piecas reizes, citam vienu. Dziļāk talants parādīsies vēlāk, jo programma izveidota tā, ka nedarām vienu lietu ilgi, lai saglabātu interesi, lai nezaudētu pacietību un sasniegtu rezultātu.”
Viņasprāt, attieksmi pret dzīvi palīdz veidot tieši skolotājs. “Skola nevar no sevis noņemt atbildību par audzināšanu. Par spīti tam, ka tik daudzi saka, ka bērni ir šausmīgi, nezinu nevienu tādu. Arī resgaļi ir forši, viņiem vienkārši jāatrod cita attieksme. Nevar izmainīt otru, otrs mainīsies tad, kad mainīšu savu attieksmi.” ◆
