Krieviem ir teiciens: ja sit, tad mīl! Bet vai tiešām mīl, ja sit? Bieži nākas dzirdēt, ka sievietes draudzenēm stāsta par vardarbību ģimenē, nereti arī ielās redzamas sievietes, kurām saulesbrilles ne jau tāpēc, ka spīd saule, bet lai slēptu zilumu.
Sākumā viss bija labi
“Mani audzināja vecāmāte, māte nomira, kad vēl biju maza, tēvs sāka dzert. Vecāmāte pēc mātes nāves “iekrita” reliģijā, mani audzināja īstā kristiešu garā. Nekur nedrīkstēju iet, neko darīt, tikai baznīca,” stāsta mana paziņa. “Pēc vidusskolas devos uz Rīgu studēt. Jutos brīva — draugi, draudzenes, atpūta. Pēc dažiem gadiem iepazinos ar kādu puisi, sākām satikties. Domāju, ka tā nebija lielā mīlestība, tomēr pēc neilga laika apprecējāmies. Sākumā viss bija labi — uzmanība, rūpes. Pēc kāda laika tas viss pazuda. Viņš studēja, vakaros sēdēja pie datora un spēlēja datorspēles. Ja nepatika kaut kas, ko daru, sita. Tas nebija fiziski sāpīgi, vairāk pazemojoši. Pirms sišanas kā brīdinājums bija tāda kā čāpstināšana. Kad dzirdēju šo skaņu, zināju: pēc sekundes viņa dūre trāpīs man sejā. Sapratu, ka ilgi tā nevar turpināties, jāšķiras. Visi, kas zināja, man ieteica to darīt, bet nav jau tik vienkārši. Pēc laika rodas atkarība no cilvēka, ne tik daudz finansiāla, vairāk psiholoģiska. Kādu vakaru viņš mani piekāva pamatīgi. Pa kluso izlavījos no dzīvokļa, aizbēgu pie draudzenes. Kopš tā laika neesmu vīru vairs redzējusi, zinu, ka viņš dzīvo ārzemēs.”
Kādēļ jādara sāpes?
Šādus un līdzīgus stāstus ir dzirdējuši daudzi. Kad strādāju Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijā, arī pašam tādus nācās uzklausīt diezgan bieži.
Dīvaini, bet arī vardarbīgās attiecībās ir mīlestība, tā bieži vien ir spēcīgāka par sāpēm un pazemojumu. Piedot, ka mīļotais paceļ roku sitienam — tā ir stipra atkarība vienam no otra. Lai cik spēcīga būtu mīlestība, jāuzdod sev jautājums — vai tad vīrietis mīl, ja sit? Vīrietis taču ir fiziski stiprāks par sievieti. Kādēļ viņam jāizrāda savs spēks un jādara sāpes vājākajam, kuru it kā mīl, ar kuru ir kopā un ar kuru (daudzos gadījumos) ir kopīgi bērni?
Neviens nespēj formulēt, kas ir mīlestība, bet tā noteikti ir cieņa, uzticēšanās un rūpes vienam par otru. Vardarbībā no tā nav nekā. Ne jau tikai fiziska sišana ir vardarbība, ir arī emocionāla vardarbība — pārspīlēta kontrole, greizsirdība un ņirgāšanās, un par to ārpus ģimenes parasti neviens nezina.
Stress darbā
vai pati vainīga
“Nesaprotu, kāpēc tik ilgi pacietu viņa pazemojumus. Var jau atrunāties, ka pie visa vainīgas “rozā brilles” vai “taureņi vēderā”. Bet tagad, to pārdomājot, ir skaidrs, ka tā ir totāla atkarība un nekā nedarīšana. Pēc katras sišanas sev iestāsti: gan jau būs labi, bet tas ir naivi,” saka kāda paziņa. Vīrietis, kas izjutis savu pārākumu, parasti to izmantos vēl. Ir naivi cerēt, ka tas beigsies. Lielākā daļa sieviešu nevēlas vērsties pēc palīdzības, uzskatot, ka tas ir vēl pazemojošāk — publiski “mazgāt veļu”. Liela daļa sieviešu atzīst, ka pārciestais aizvainojums, sāpes un skumjas mijas ar mīlestību un cerībām, ka vardarbība reiz beigsies. Biežu sišanu, pļaukas un pazemojošus izteicienus sievietes mēģina skaidrot ar vīra stresu darbā. Tāpat cenšas attaisnot ar to, ka pati ir vainīga: pasaka kaut ko kaitinošu, nelaikā kaut ko paprasa vai lūdz izdarīt ko tādu, ko nevajadzētu.
Problēma
parasti ir vīrietī
Lielākā daļa sieviešu, kuras partneris sit vai citādi ietekmē, jautā: ko es daru nepareizi? Ja teju katru dienu kāds atgādina — tu esi muļķe un neko nemāki, ar laiku jebkura cilvēka pašapziņa mazinās. Šādā emocionālā nomāktībā ir grūti paskatīties no malas un saprast, ka īstenībā problēma ir vīrieša psiholoģijā.
Vardarbība nav tikai ģimenes iekšējā lieta un “netīrās veļas mazgāšana”. Latvijas likumos par fizisku ietekmēšanu paredzēta kriminālatbildība. Ir jāatbild par miesas bojājumu nodarīšanu, un nav svarīgi, vai tas noticis pašu dzīvoklī vai uz ielas, vai varmāka bijis ģimenes loceklis vai svešs cilvēks.
Tomēr bieži vien paiet ilgs laiks, līdz sieviete saprot, ka problēma nav viņā, bet — partnerī.
Var palīdzēt
arī draugi
Nekāda vardarbība attiecībās nav pieļaujama, un ir jāmeklē veids, kā to pārtraukt. Jāapzina cilvēki, kuri var sniegt atbalstu, un tie var būt gan vecāki, gan radi, draugi, krīžu centru darbinieki, juristi. Speciālista apgalvojums, ka par vardarbību draud sods, bieži palīdz morāli saņemties, spert pretsoli varmākam.
Parasti problēmu risināt kavē bailes. Tās var biedēt vairāk nekā pati vardarbība. Bailes stindzina. Var likties: ja kaut ko darīsi, būs vēl sliktāk. Patiesībā, ja jūs baidīsieties, varmāka uzbruks, ja nebaidīsieties, atradīsiet risinājumu. No varmākas nav jābaidās, bet jāmeklē veids, kā aizstāvēties.
Var palīdzēt cilvēki, kuri kādreiz paši pārcietuši vardarbību. Internetā ir daudz portālu, kuros diskutē par problēmām ģimenē. Arī tur var smelties drosmi un idejas, kā rīkoties. Internetā ir iespējamas arī speciālistu konsultācijas.
