Pļaviņu Svētā Pētera evaņģēliski luteriskās draudzes loceklei un diakonijas vadītājai Valentīnai Langenfeldei tāpat kā citiem ticīgajiem Lieldienas bija Kristus Augšāmcelšanās svētki. Savukārt mājās noteikti bija olu meklēšana, kas allaž saistījusi bērnus. Tā ka dzīvē viss ir mijiedarbībā.
— Pirms pāris dienām man prātā it kā nejauši pazibēja teikums: “Mans negods ir jūsu gods”. Vairākas reizes to atkārtoju, bet neizpratu nozīmi. Tad nāca apjausma, ka šajos vārdos ir Lieldienu būtība! Uzņemoties to negodu, kas mums būtu jānes, Kristus pretī devis savu godu. Katrs, kurš tic Jēzum Kristum, pēc patiesas grēku nožēlošanas vienmēr saņem piedošanu. Pēc augšāmcelšanās nāk dzīvība, mūsu nespēkā nāk Kristus spēks. Šīs atziņas mēs daudzkārt nesaklausām un aizmirstam, tāpēc dažkārt jāpakāpjas atpakaļ, lai no jauna atskārstu, — saka Valentīnas kundze.
Atkal kāpj kalnā
Šo ceļu gājusi arī viņa pati. Pļaviņiete stāsta, ka pirmā saskare ar baznīcu bijusi 19 gados, kad mācījusies Rīgā. Reiz iegājusi Vecajā Ģertrūdes baznīcā. Pēc tam aizdomājusies — ko tādu šis cilvēks izdarījis, ka viņam būvē baznīcas visā pasaulē? Atbildi toreiz neradusi, bet jautājums nogūlis apziņā. Pēc vairākiem gadiem Gostiņu baznīcā jauniešu grupiņā kopā studējuši Bībeli, dziedājuši garīgās dziesmas. Tolaik Valentīnas kundze gaidījusi trešo bērniņu. Kad meita piedzima, jaunieši izklīda, un viņai nebija laika domāt par garīgām lietām.
Jau nopietnāk ticība viņā ir no 2003. gada. Pirms krietna laika viena diena mainīja visu viņas dzīvi. Valentīnas kundze teic, ka tolaik bijusi it kā pilnīgā tumsā un iztukšota. Acīmredzot tas bija Dieva pieskāriens, jo kādā brīdī dzirdējusi vīrieša balsi sakām: “Nevienam tavi bērni nebūs tik ļoti vajadzīgi kā tev, un neviens tavus bērnus nemīlēs vairāk par tevi.” Ar to Dievs viņu atgriezis dzīvē, lai gan vēl ilgi nesapratusi, kas bija noticis. Sākumā pat šķitis, ka ar apziņu kaut kas nav kārtībā, tomēr kopš tā mirkļa mainījās viņas domāšana un dzīves skatījums. Garīgā izaugsme ticības ceļā noritēja palēnām. Valentīna Langenfelde atzīst, ka šis ceļš nav ne viegls, ne vienkāršs. Tā ir sevis iepazīšana.
Katram savs ceļš
Sākumā viņa centusies iepazīt dažādu konfesiju draudzes, arī baptistu un katoļu. Tomēr beigās vairāk saistīja Pļaviņu luterāņu baznīca, kurā nolēmusi kristīt arī jaunāko meitu Martu. Pēc kristībām toreizējais draudzes mācītājs Ēvalds Bērziņš piedāvāja arī iesvētīties, Valentīna piekrita, jo sajuta nepieciešamību to darīt, turpinot savu garīgās attīstības ceļu.
— Ja tava sirds ir atvērta un tici, ka Dieva dēls ir dzīvs, tad viņš nāk un fundamentāli maina tavu dzīvi — domāšanu, sirdi, uztveri, attieksmi un rīcību. Saņemot arvien vairāk Dieva žēlastības, sāku viņam vairāk pateikties un slavēt. Tagad ir tāds prieks dzīvot, ko nevar pat aprakstīt. Turklāt apzinos, ka dzīve ir neizsakāmi skaista, kas dod daudz dažādu iespēju, — saka pļaviņiete.
Viņa atzīst, ka sākumā bijusi liela vēlēšanās mainīt pasauli un apkārtējos, jo nesapratusi — kā var neticēt! Tomēr ar laiku apjautusi, ka galvenais ir vispirms tikt galā ar sevi. Ticības aktivitātēs visvairāk bijusi iesaistīta meita Dace, tomēr ģimenē katram pašam ir ļauta sava izvēle.
— Gribas jau tās zināšanas katram iedot un gatavas pasniegt uz paplātes. Protams, vēlos, lai bērni šo iespēju apjaustu un satvertu, bet katram ejams savs ceļš. Bērni zina, ka es par viņiem lūdzos, un viņi ir teikuši, ka tas ir palīdzējis, — saka pļaviņiete.
Spēka avoti
Valentīna Langenfelde pēc profesijas ir šuvēja, bet ar laiku jutusi vajadzību mainīt darbu. Pēdējos astoņus gadus strādā par aprūpētāju Pļaviņu novada sociālajā dienestā. Viņa atzīst — cik daudz vajadzējis spēka pārvarēt sevi, cik asaru izliets, veicot šo darbu! Bet viss nācis ar laiku — izpratne par cilvēka dabu, spēja pieņemt viņus tādus, kādi ir, prast pakalpot vajadzīgā brīdī.
Draudzē viņa ir diakonijas vadītāja. Ar palīdzības sniegšanu apkārtējiem draudzē nodarbojas katrs, bet Valentīnas kundze vairāk ar palīglīdzekļu nodrošināšanu.
— Man ir arī citi spēka avoti, kas dod lielu prieku. Tie ir dārza darbi un dziedāšana korī “Loreleja”. Dziesma rada apbrīnojamu dvēseles piepildījumu, — saka Valentīna Langenfelde. ◆
