Apņēmīga, spītīga, dzīvespriecīga un neatlaidīga. Mūzika ir viņas otrās mājas. Kopš sākusi uzņemējdarbību, atverot bāru, dienas kļuvušas par naktīm, bet dzīves ritms aizvien saspringtāks. Īpaši kopš mācību sākšanas Aizkraukles Profesionālajā vidusskolā. Skrīverietei Ilzei Liepiņai nejautāju, kā to visu var paspēt, jo šķiet, ka viņai pietiktu laika un enerģijas vēl kādam darbam.
Atkarība no konkursa
— Esi cilvēks, kam svarīga mūzika. Kā iepazini skaņu pasauli?
— Tiklīdz iemācījos staigāt un runāt, vecmamma mani aizsūtīja dziedāt. (Smejas.) Droši vien tāpēc, ka omīte pati kādreiz dziedājusi koros, mūzika viņai tuva. Triju gadu vecumā sāku dziedāt ansamblī, ko vadīja mūzikas skolotāja Jolanta Puķīte. Kopš bērnības piedalījos dažādos konkursiņos. Pirmais “Cālis”, kurā dziedāju, bija 1999. gadā. Pēc priekšnesuma saņēmu balviņu un nekāpu nost no skatuves. Ticot vecmammas teiktajam, no skatuves šķīros ar asarām. Vēlāk dziedāju Skrīveru katoļu baznīcas ansamblī pie skolotājas Lolitas Ērgles. Tad jau skolā bija kori, vokālie ansambļi. Sākumā negribējās, labāk nobastot, bet tad tā lieta iepatikās un aizgāja. Mūzika man ir ļoti svarīga, šobrīd tā nedaudz pabīdījusies malā, bet domāju, ka arī nākotnē nekur nepaliks.
— Ilgu laiku esi uzticīga neprofesionālo dziedātāju konkursam “Klusie ūdeņi”.
— Konkurss man nozīmē daudz, neatkarīgi no rezultāta — vai tā ir pirmā vai pēdējā vieta. Tūlīt pēc gadumijas neapzināti sāku gaidīt martu, domāt, ko vilkt, ko dziedāt. Tāda neliela atkarība. Svarīgi ir būt tur, čiliņš ar pārējiem dalībniekiem, mēģinājumi, smiekli un asaras, ja kaut kas nesanāk. Dusmas uz sevi, ja kaut ko nevaru izdarīt. Tas ir ļoti interesanti un forši.
Sirdsmieram noklusē
— Pirms diviem gadiem atvēri bāru “Apelsīns”. Kā nonāci līdz šai idejai?
— Katrā dzimšanas dienā, kas man ir 18. janvārī, kaut ko sev apsolu. Bāru apsolīju 20. dzimšanas dienā. Februāra sākumā bija izsole telpām, un 11. martā sāka darboties “Apelsīns”. Ļoti agri pieaugu, jau devītajā klasē paralēli strādāju “IGA centrā” bērnu rotaļu laukumā “Pasaku nams” par auklīti — rūķi, un tā bija laba pieredze. Gadus piecus darbojos firmā “Merkurita”. Vienā pasākumā redzēju, kā meitenes strādā, un nodomāju: kāpēc es to nevarētu darīt? Aizsūtīju CV, un man piedāvāja — nāc pamēģināt! Vēl joprojām tur strādāju. Lai varētu savienot darbu ar mācībām, iestājos vakarskolā. Pabeidzot vidusskolu, sapratu, ka gribas kaut ko darīt. Ne stāvēt kasē, aiz letes veikalā, bet kaut ko savu. No apkārtējiem dažkārt saskāros ar attieksmi: ko nu viņa, neko jau nesasniegs, neko neizdarīs! Un man bija tāda spīts un dusmas, ka tieši savā divdesmitajā dzimšanas dienā nolēmu: man būs bārs! Tajā brīdī zināšanu par uzņēmējdarbību nebija vispār. Pat ne mazākās nojausmas. Ideja bija, to tikai vajadzēja īstenot. Baidīja nezināmais, tas bija izaicinājums. Visvairāk mani tā visa īstenošanā atbalstīja draugs. Nācās daudz mācīties, meklēt informāciju, runāt ar zinošiem cilvēkiem un arī dabā vērot, ko dara bārmeņi. Ilgi sēdējām bārā un uzkrītoši pētījām cilvēkus aiz bāra letes. Nezinu, ko viņi par mums domāja. (Smejas.)
— Tuvinieki bija pārsteigti?
— Daudzi teica, ka esmu traka! Vecmāmiņai kādu gadu neko nestāstīju, lai viņai mierīga sirds, vajag arī pamānīties. Teicu, ka strādāju bārā. Kad uzzināja, sākumā neteica neko, bet pēc tam neko labu: kur atkal esi iepinusies? Bet man vajag, es gribu — ar to nācās samierināties.
Noskumt nav laika
— Bez pieredzes, zināšanām mesties tādā avantūrā ir drosmīgs solis.
— Pieredze — gan uzņēmējdarbībā, gan kokteiļu jaukšanā — izveidojusies darot. Secināju, ka tas, kā jābūt teorētiski, realitātē vienmēr ir citādi. Ja, piemēram, kādu dokumentu no valsts institūcijām teorētiski vajadzētu dabūt mēneša laikā, tad realitātē tie ir vismaz divi cīņas un neatlaidības pilni mēneši. Ja uz papīra izmaksas ir viena summa, tad dzīvē būs dubultā vai vēl vairāk. Vēl viena nianse, par ko pirms šī piedzīvojuma neaizdomājos, — bārmenim jābūt arī psihologam. Cilvēki grib runāt, viņi izstāsta savas bēdas, pārdzīvojumus, un citreiz jādomā, ko ieteikt, kā palīdzēt. Nevar attiekties pavirši, ja cilvēks pasaka — viss apnicis, es vairs negribu dzīvot. Tad ir ļoti jādomā, ko teikt. Bārmeņa darbs nav tikai ieliet alu. Cilvēki grib runāt, grib sabiedrību, kādu, kas viņus uzklausa. Divu darbības gadu laikā bāra apmeklējums nav īpaši mainījies, te brauc cilvēki no Kokneses, Ogres, Lielvārdes, Skrīveriem, Jēkabpils. Lai piesaistītu klientus, jāizdomā kādi “ekšeni”, atrakcijas. Rīkojam karaokes ballītes, sarīkojam muzikālus atpūtas vakarus ar dzīvo mūziku, tādos vakaros cilvēku ir vairāk.
— Tev ir ļoti daudz pienākumu. Pastāsti, kāda ir ikdiena!
— Ceļos septiņos no rīta un ar autobusu dodos uz skolu — Aizkraukles Profesionālajā vidusskolā mācos par konditori. Līdz trijiem, četriem ir skola, no četriem līdz pusastoņiem esmu Skrīveros pie vecvecākiem, aizeju pie tantes, palīdzu, kas nepieciešams. Astoņos vakarā atbraucu uz darbu, tad līdz diviem, trijiem vai pat četriem naktī strādājam. Un tad atkal rīts un uz skolu. Nav laika noskumt, domāt, kā būtu, ja būtu. Katru dienu esmu kustībā, tiekos ar dažādiem cilvēkiem, nav rutīnas. Apkārt ir pozitīvi cilvēki, un vienkārši nevar nesmaidīt. Grūti ir līdz brīdim, kamēr nedari. Kad sāku darīt, saprotu — man sanāk, es varu! Tajā brīdī grūtums pāriet.
— Vienmēr esi bijusi tik patstāvīga un neatlaidīga?
— Jā, laikam tāpēc, ka triju mēnešu vecumā mamma mani pameta. Ātri sapratu, ka būs jācīnās pašai. Tas ieslēdza apziņu: vai nu iešu un sasniegšu kaut ko pati, vai būšu pelēkā pele. Mani uzaudzināja omīte, viņai un vectēvam esmu pateicīga par to, kas tagad esmu. Milzīgs paldies manai burvīgajai vecmāmiņai Helēnai par to, ko viņa devusi, ka spēja mani izaudzināt tieši tādu, kāda esmu! Viņas sirdsgudrība ļāva mani savaldīt, noturēt grožos un neļāva aiziet neceļos.
Kaut vai par spīti!
— Jau kādu laiku tu vadi arī kāzas. Vai cilvēki uzticas tik jaunai vadītājai?
— Lielākoties sākumā viņi nezina, cik man gadu, izskatos vecāka. Un es nemaz neiebilstu, nesaku, cik patiesībā man ir gadu. Ir pāri, kuriem patīk, ka vadītājs ir jauns, ar jaunām idejām un svaigu skatījumu. Bija krietni jāpamācās, lai varētu šo ideju īstenot. Strādājot “Pasaku namā”, iemācījos vadīt pasākumus gan bērniem, gan pieaugušajiem. Zināšanas smēlos internetā, grāmatās, pētot kāzu avīzes. Runājot ar draugiem, jautāju, kas viņiem paticis vai, tieši otrādi, nav paticis pašu lielajā dienā. Kāzas vadām kopā ar draugu. Viņš gan vienmēr saka: nē, pat nedomā! Tāpēc parasti viņu nostādu fakta priekšā, un viņam nekas cits neatliek, kā piekrist. Pieredze jau ir uzkrāta, un ne tikai ar latviešu pāriem. Lielākais piedzīvojums bija, kad vadīju amerikāņa, kurš dzīvo Vācijā, un latvietes kāzas. Biedēja neziņa, angļu valoda man nav stiprā puse, turklāt kāzas bija jūrmalā — viesu namā Saulkrastos. Aizbraucām, satikāmies, iepazināmies. Viņi pastāstīja, ko vēlas, un deva kaudzi norādījumu par to, ko nevēlas — lielākoties negribēja neko no tradīcijām, un nācās domāt ko oriģinālu. Viss izvērtās par foršu piedzīvojumu, un tagad mums ir labi draugi ārzemēs. Šovasar viņi atbrauca pie mums ciemos.
— Varbūt tev padomā jau kāda nākamā avantūra?
— Kas būs nākamais, vēl nezinu, bet noteikti izdomāšu. Visticamāk, nākotnē būšu tepat Aizkrauklē, īstenošu jaunas idejas, piepildīšu sapņus. Cilvēkam bez sapņa dzīvē nav, ko darīt. Ja tāda nav, tad ātri vajag izdomāt! Nu kaut vai par spīti, pierādīt, — kas grib, tas var! Savu nākotni saistu ar Latviju. Daudzi vienaudži ir aizbraukuši, dzīvo un strādā citās valstīs, nedomā atgriezties, jo viņiem tur ir labi. Aizbraukt nav liela māksla, bet domāju, ka mums te, Latvijā, vēl nevajag pacelt balto karogu, ir jācīnās.
Aizkrauklē ir forši cilvēki
— Tik intensīvi darbojoties, vajag daudz spēka. Kur tu smelies enerģiju?
— Aizbraucu uz Rīgu un kārtīgi izstaigājos, tā ir laba atpūta. Patīk iegriezties baznīcā, kur mirkli klusumā pastāvēt, paklusēt un sakārtot domas. Tas nav bieži, bet ir svarīgi. Ar draudzeni aizbraucam uz baseinu vai vienkārši dodamies pavizināties, nav nozīmes, kurp, būtisks ir process. Labprāt apmeklēju kādu pasākumu, koncertu, teātri, filmu. Mājās bieži skan skaļa mūzika, staigāju pa māju un dziedu. Visbiežāk svētdienu un pirmdienu vakaros virtuvē top gastronomiskās izvirtības, labprāt kaut ko garšīgu sameistaroju. Receptes izdomāju pati no tā, ko ledusskapī var atrast. Nepatīk, ja man saka un rāda, kā ir jādara, gribu izdomāt pati. Ir forši eksperimentēt, ļoti bieži gadās pārsteigumi, bet tie vienmēr ir labi, un gadās arī ko garšīgu atklāt.
— Esi skrīveriete, bet darbs un skola tev ir Aizkrauklē. Ko skaistu saskati šajā pilsētā?
— Pirmkārt, te ir forši cilvēki. Nav noskumuši, iegrimuši sevī. Nezinu, kas viņiem ļauj tādiem būt, vai arī es viņus vienkārši nekad citādus neredzu — visi ir forši, priecīgi. Aizkraukle ir centrs, satikšanās vieta apkārtējo novadu cilvēkiem. Un te ir skaista daba.
Vizītkarte
VĀRDS, UZVĀRDS: Ilze Liepiņa.
DZIMŠANAS VIETA UN LAIKS: Aizkraukle, 1994. gada
18. janvāris.
IZGLĪTĪBA: vidējā, šobrīd apgūst konditores profesiju.
DZĪVESVIETA: Skrīveri.
VAĻASPRIEKS: mūzika, ceļošana.
HOROSKOPA ZĪME: Mežāzis.
