Pēc nepilna mēneša apritēs divi gadi, kopš Česlavs Batņa ir Valles vidusskolas direktors un skolotājs. Šajā laikā skolā paveikti daudzi darbi, tomēr, neraugoties uz aizņemtību savā tiešajā darbā, direktors nav atmetis ar roku mūzikai un vada jauniešu, vidējās paaudzes ansambļus Vallē, kā arī Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas jaukto kori Rīgā.
Tā kā ar Česlavu esam vienaudži, sarunas laikā iztiekam bez oficiālās uzrunas “jūs”.
Sākums grūts
— Janvārī apritēs divi gadi, kopš esi skolas direktors. Kādi secinājumi un iespaidi par šo darbu?
— Pirmais pusgads pagāja “taustoties” un mēģinot izprast skolvadības specifiku. Pēc tam sāku studēt maģistra programmā Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolā, tad jau vairāk sapratu, kā un kas jādara. Tagad varu teikt — esmu drošs par to, ko daru. Sistēmu esmu izpratis, un viss notiek.
— Vai pirms tam nebija nekādas skolotāja pieredzes?
— Biju strādājis Rīgā, Pārdaugavas mūzikas un mākslas skolā, par skolotāju. Biju vokālais pedagogs un koru diriģents. Pretendējot skolas direktora amatam, ambīcijas bija lielas, un daļu no tām esmu arī realizējis. Administratīvā pieredze toreiz nebija liela. Tik vien, ka tajā laikā bija savs uzņēmums, kas daļēji saistīts ar celtniecību un arī ar mūziku. Bet tad sākās krīze un visu nolika savās vietās. Uzņēmumu pārdevu, un tas arī tagad vēl darbojas. Tomēr pieredze bija, vismaz zināju likumus un citus normatīvos dokumentus.
— Vai ir liela atšķirība — būt skolotājam vai skolas direktoram?
— Atšķirība noteikti ir. Pirmais gads bija grūtāks, jo dažreiz likās, ka ne visi skolotāji mani pieņem, ne tikai skolotāji, bet arī skolēni un viņu vecāki. Sākotnēji mani te vairāk uzskatīja par tādu kā ielikteni, kuru amatā iecēlusi Vecumnieku novada dome. Tā nebija, un es par to varēju tikai pasmieties.
Nenoliedzami, direktors atbild par visām jomām skolā. Tomēr vairāk laika jāvelta administratīvajiem un saimnieciskajiem jautājumiem, bet mācību darbu pārsvarā kontrolē direktora vietniece izglītības jomā.
Uz skolu nenāk
izkliegties
— Vallē pirms neilga laika izveidoji jauniešu kori, kuru pats vadīji. Kā tam sokas?
— Pagājušajā gadā Valles vidusskolā tiešām bija izveidots jauniešu koris. Sākumā viss notika, piedalījāmies arī koncertos, bet, kā tas bieži gadās, jauniešiem interese noplok, un uz mēģinājumiem nāca aizvien mazāk dziedātgribētāju. Pieredze rāda, ka lielākā daļa jauniešu ir bīdāmi. Viņi visu laiku ir “jākurbulē”, citādi interese apsīkst. Man patīk strādāt ar jauniešiem. Esmu gan dzirdējis pārmetumus, ka es jauniešus “pielaižu pārāk tuvu”. Tomēr tas ir nevietā, es jūtu robežu. Ne visiem varbūt ir pieņemams mans darba stils, katrā ziņā neesmu nācis uz skolu, lai izkliegtos. Protams, ir bijušas reizes, kad arī mani nokaitina un es atļaujos “pacelt balsi”, bet tie ir izņēmumi, nevis ikdiena.
— Vai var salīdzināt galvaspilsētas un lauku bērnus?
— Man grūti objektīvi salīdzināt, jo mācu vokālo dziedāšanu, kur skolotājs strādā ar vienu audzēkni. Rīgas skolās bērni ir nedaudz atraktīvāki, pat nekaunīgāki. Te bērni ir citādāki. Bieži vien ciemiņi no lielajām skolām ir pārsteigti par to, ka mazajās skolās bērni ir pieklājīgāki, nepazīstamus cilvēkus vienmēr pasveicina. Rīgas kolēģi atzīst, ka pie viņiem šāda elementāra pieklājība jau sen ir aizmirsta.
Izdomai nav
robežu
— Tu uz Valles skolu atnāci “no malas”. Kādi te ir cilvēki?
— Tāpat kā visur — dažādi. Jau nākot strādāt uz skolu, apzinājos, ka es būšu publiska persona, par kuru runās un aprunās. Ir interesenti pirmdien ierasties skolā un uzzināt par sevi dažādus “jaunumus”. Tomēr pie tā esmu pieradis, nenoliegšu, ka brīžiem tas patiešām kaitina. Tomēr, kā man teica: “Ja par tevi runā, tad zini, ka esi dzīvs.”, vai “Ja citu dzīve ir tik garlaicīga, ka runā par manējo, tad — uz priekšu!”.
Vienmēr esmu deklarējis, ka pie manis var nākt droši un paust arī kritiku vai neapmierinātību, bet nepatīk, ja aprunā “aiz muguras”. Bieži vien šāda runāšana rada lavīnas efektu, kas veļas un veļas uz priekšu. Nepatīk, kā jebkuram cilvēkam, runas “pa pakšiem”. Esmu sapratis, ka cilvēku izdomai nav robežu un lielai daļai vienmēr gribas zināt vairāk, nekā zina citi.
Tomēr ir arī pozitīvais. Cilvēkiem bieži ir grūti vienkārši pateikt — paldies! Piemēram, pēc viena pasākuma man pienāca klāt kāds skolas absolvents, kas skolu beidzis pirms vairākiem gadiem. Paspieda man roku un vienkārši pateica: “Nu, vecīt, tas, kas Vallē notiek pēdējos divos gados, te sen nav bijis.” Šādas vienkāršas pateicības dod darba sparu un vēlmi turpināt strādāt. Tās “atsit” visas tenkas un negācijas.
Mūzika nekur nav pazudusi
— Cik tagad pašam iznāk darboties mūzikā?
— Uz Rīgu dodos divas reizes nedēļā un joprojām vadu Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas jaukto kori, kurā dzied slimnīcas medicīniskais personāls. Valles vidusskolā vadu 1. — 4. klases bērnu vokālo ansambli. Tagad esmu sācis darboties arī ar Valles vidējās paaudzes vokālo ansambli, kurš bija palicis bez vadītājas. Tā arī ir interesanta pieredze un kaut kas jauns. Pašlaik ar ansambli iestudējam Ziemassvētku muzikālo lugu “Sniegbaltītes dienasgrāmata”, kuras pirmizrāde paredzēta jau šonedēļ Vecumniekos. Šajos Ziemassvētkos gribējās ko nedaudz neparastāku, ne tikai tradicionālās Ziemassvētku dziesmas. Spēlējot izrādē, cilvēks var vairāk “atvērties”, stāvot uz skatuves un tikai dziedot, cilvēks ir pārāk statisks. Tas, starp citu, palīdz arī bērniem un ir viens no elementiem, kā bērnus uz skatuves padarīt drošākus.
Tā ka mūzika nekur nav pazudusi. Varbūt mazinājušās ambīcijas, jo vadīt kori “Latvija” vai kāpt uz Dziesmu svētku skatuves, lai diriģētu lielkoncerta kopkori, es nevēlētos. Kaut gan — nekad nesaki “nekad”.
— Skolā ir aktīva kultūras dzīve?
— Skolā priekšnesumus snieguši mūziķi, kas ir pazīstami visā Latvijā. Maniem uzaicinājumiem ir atsaukušies mākslinieki, kuri parasti uz mazajiem pagastiem nebrauc. Protams, nevar noliegt, liela nozīme ir arī kontaktiem. Man ir ļoti laba sadarbība ar dīdžeju apvienību “IMI 3”, ar viņu palīdzību arī izdodas uz šejieni “atvilkt” ko nebijušu.
Lielākais pasākums, kas arī pašam sagādāja gandarījumu: tieši mūsu skolā notika Latvijas vokālo ansambļu fināls, kurā piedalījās labākie kolektīvi no visas Latvijas. Žēl, ka šādus pasākumus maz apmeklē vietējie iedzīvotāji, jo tā ir unikāla iespēja. Tomēr kaut kas arī mainās, jo, piemēram, valsts svētku koncertā zāle bija pārpildīta, un cilvēki pat stāvēja kājās.
— Kādus instrumentus pats spēlē?
— Esmu beidzis akordeona klasi, spēlēju arī klavieres. Jā, un kādus trīs akordus varu nostrinkšķināt ar ģitāru. Bet ar to pietiek, lai nospēlētu lielāko daļu latviešu populārāko dziesmu…
Viens pats
mājās
— Kā parasti sagaidi Ziemassvētkus?
— Pēdējais gads varbūt nav bijis labākais manā dzīvē, jo notikušas daudzas pārmaiņas. Pagājušos Ziemassvētkus sagaidīju mājās viens pats. Tā kā esmu katolis, svētkos noteikti aizeju uz baznīcu, parasti Rīgā vai Skaistkalnē. Pērn pēc dievkalpojuma viens pats ieturēju vakariņas — pelēkos zirņus ar speķi, paskatījos televīziju un devos gulēt. Bet varbūt arī tā kādreiz jāsagaida šie svētki — vienatnē. Kādreiz dzīvē pārmaiņas ir vajadzīgas.
Vainīga kaimiņiene
— Vārds tev tāds netradicionāls… Kā pie tā tiki?
— Tas ir poļu vārds. Man senčos ir poļu asinis, jo mana vecvecvecmāte bija poliete, no tēva puses manī rit baltkrievu asinis, par ko liecina uzvārds. Tomēr sevi uzskatu par latvieti. Bet tas gan nav ietekmējis mana vārda izvēli. Tas drīzāk ir kuriozi, jo, kad piedzimu, dzīvojām Ludzā, māte sākotnēji vēlējusies dot vārdu Edgars vai Roberts. Tomēr nespējusi lēmumu pieņemt, aizgājusi pie kaimiņienes, un viņa teikusi: “Davaj nazavjom jevo Česlavom!” (“Nosauksim viņu par Česlavu!”), un tā mani arī nosauca. Kad mācījos akadēmijā, bieži vien pasniedzēji nevarēja saprast, kurš ir vārds un kurš — uzvārds. Tad es atkarībā no garastāvokļa atbildēju — der gan viens, gan otrs. Bet par savu vārdu nesūdzos, drīzāk mulsina, kad mani uzrunā par direktoru.
